Jezgas zeme

"Tikai sliktākais, zemiskākais, ļaunākais nelietis, kāds vien jebkad bijis," Veronika viņam paskaidroja. "Viņš ne­liksies mierā, iekams nebūs kļuvis par Jezgas zemes vald­nieku, visus dabūjis zem savas tupeles. Randalfs ir galīgā ķezā. Viņam vajadzīga palīdzība."

"Un viņš sagaida, ka es kā karotājvaronis visu savedīšu kārtībā?"

"Augstā debess, nē," Veronika atbildēja. "Tu esi šeit tikai tāpēc, lai sapelnītu Randalfam drusku naudas, kaut gan, ja es būtu tavā vietā…"

Tajā brīdī gaisā atbalsojās skaļš klabošs, rībošs troksnis, pārtraucot Veroniku pusvārdā. Džo pacēla acis un ierau­dzīja debesīs lidojam trauku skapju baru, to durvis vēci­nājās kā spārni. "Kas tie tādi?" viņš noelsās.

"Man tie izskatās pēc trauku skapjiem," teica Norberts.

"Vai tad Jezgas zemē trauku skapji parasti lido?" apju­cis jautāja Džo. Viņš apklusa un, ar plaukstu piesegdams acis no žilbinošās saules, lūkojās tālumā. "Tie lido kāsī un šķiet, ka tie tuvojas no tā meža puses."

"No Elfu meža," pamājot ar galvu, teica Veronika. "Tas mani nepārsteidz. Pēdējā laikā Elfu mežā notiek daudz kas dīvains," viņa drūmi piebilda. "Ja tu man jautā, tam visam ir sakars ar dok…"

"Āāāf" iekliedzās Norberts, jo, vēl aizvien skatoties de­besīs, viņš nebija pamanījis dziļu bedri uz ceļa. Viņš aizķē­rās, paklupa un nogāzās gar zemi. Veronika ieķērkdamās uzlidoja gaisā. Džo nokrita kņupus blakus Henrijam. Ran­dalfs aizvēlās putekļos.

"Mana jaukā rituļmaizīte," viņš nomurmināja. "Es…" Acis viņam atsprāga vaļā. Viņš atradās guļus zemē. "Kas notiek.?" "Lūdzu, kungs. Piedod, kungs," atvainojoties teica Norberts, pierausdamies kā­jās. "Es paklupu tajā bedrē."

Viņš norādīja uz apaļu caurumu ceļa vidū, kurā atradās apgāzts vārāmais katls un bija izgāzta smir­dīga putra.

"Pagalam!" sauca kāds mazs elfs ceļa malā. "Kā­pēc tu neskaties, kur ej, tu lielais lempi!"

"Un kāpēc tu neskaties, kur vāri ēdamo?" žēlojās Vero­nika.

"Kas gan vēl labāka vieta katlam par bedri!" elfs sašutis atcirta.

"Visi esiet mierīgi," teica Randalfs, pasizdams savu zizli padusē. "Nekas slikts nav noticis."

Elfs paraustīja plecus un, pacēlis katlu, aizsoļoja pa ceļu. "Burvji!" tas nicīgi nosprauslājās.

Milzis pieliecās, piecēla kājās Randalfu un sāka sparīgi notraukt viņam putekļus.

"Mierīgāk, Norbert," sacīja Randalfs. "Es gan nezinu izmircis, nomests un tagad vēl sadauzīts. To vis es ne­sauktu par pirmās klases ceļojumu."

"Nē, kungs. Piedod, kungs," teica Norberts.

Randalfs paskatījās uz priekšu. Viņš pasauca Džo sev blakus un rādīja. "Tur," viņš paskaidroja. "Tieši aiz tā

paugura tu vari redzēt slejamies Goblinpilsētas torņus. Mēs esam gandrīz pie sava mērķa. Tu drīz tiksi apgādāts ar labāko karotājvaroņa ietērpu, kādu vien par naudu var nopirkt."

"Vai, pareizāk sakot, kādu tu vari atļauties," pusbalsī nomurmināja Veronika.

.

4

Tuvojoties augstajai sienai, kas apjoza Goblinpilsētu, Norberts saudzīgi nocēla zemē Randalfu un Džo. Troksnis no iekšpuses kļuva aizvien skaļāks un skaļāks. Bija dzir­dama kliegšana, vesera klaudzieni, vaimanas, smiekli, zāģē­šana, dziedāšana, zvani, aurošana, rosība… viss sajaukts kopā juceklīgā dunoņā. Un smakas!

Dedzināta darva, skābs piens, mitra kažokāda, pūstoša gaļa katra no tām cenzdamās, lai to samana pār nemaz­gātu goblinu smaku, no kuras deguns saraucās. Džo mē­ģināja iedomāties patīkamas smaržas šokolādi, biskvī­tus, zemeņu saldējumu…

"Un man likās, ka tavas zeķes jau stipri ož!" komentēja Veronika.

"Aizveries, Veronika," teica Randalfs. "Mēs negribam aizskart viņu jūtas. Goblini var būt ļoti ātri aizvainojami."

"HmmJ" noņurdēja Veronika. "Cik nu tas attiecas uz mani, nevienam tik smirdīgam nav tiesību būt ātri aiz­vainojamam!"

"Tā tas varētu būt," sacīja Randalfs. "Tikai atceries, mēs šeit esam svarīgās darīšanās. Tāpēc turi knābi cieši ciet!"

"Atvaino, ka es elpoju," īgni teica Veronika.

"Starp citu, mans jaukais, jaunais draugs," Randalfs piemetināja, "es domāju, ka Henrijam šī aso smaku met­ropole šķiet mazliet par daudz satraucoša. Varbūt labāk paņem savu uzticamo kaujas suni pavadā."

Tik tiešām, Henrijs satraukts luncināja asti, ar mitro de­gunu dedzīgi ostīdams gaisu. Džo pieāķēja pavadu vietā.

Viņi patlaban atradās garu kāpņu augšgalā pie milzī­gām koka durvīm. Randalfs satvēra lielo klauvēkli un spē­cīgi uzsita pa koku.

Kliņg-klang!

Randalfs vērsās pie Džo. "Goblini izstrādās kādu mazu jociņu," viņš sacīja.

"Jā," iečivinājās Veronika. "Piemēram, nelaidīs mūs iekšā."

"Pacietību, Veronika!" asi uzsauca Randalfs. Viņš gai­doši raudzījās uz durvīm. Nekas nenotika. Randalfs pamīņājās, pakasīja galvu, nobraucīja bārdu, paberzēja acis. "Šī slavenā goblinu uzņemšana," viņš beidzot teica. "Tā ir pazīstama visā Jezgas zemē."

Viņš atkal pieklaudzināja, šoreiz skaļāk. Kling-klang/ Kling-klang! Kling-klang!

Durvis atsprāga vaļā.

"Es tevi dzirdēju pirmajā reizē!" uzkliedza mazs, nevī­žīgs šķielacis ar retiem zobiem un smailām ausīm. "Es ne­esmu kurls!"