Jezgas zeme

"Aizveries, Veronika!" uzkliedza Randalfs. "Tas viss pie­der pagātnei. Mums te ir jauns karotājvaronis, un viņš būs lielisks." Burvis uzlika roku Džo uz pleca. "Vai ne, Džo? Jāpaveic darbs Ragainā Barona nolūkiem. Kad viņš būs aprīkots…"

"Aprīkots?" pārjautāja Džo. "Kā tu to domā aprīkots? Es negribu tikt aprīkots. Es tikai gribu zināt, kas te no­tiek," viņš dusmīgi piebilda.

"Mieru, mieru!" iesaucās Veronika.

"Karotājvaroņa ātrā daba," teica Randalfs. "Lieliski!"

"Par ko tu runā?" Džo jautāja. "Man jātiek atpakaļ uz tēju. Un man ir tā eseja. Es pat vēl neesmu sācis…"

"Tēja? Eseja?" smaidot atkārtoja Randalfs. "Ā, jā. Karo­tājvaroņa milzu varoņdarbi lielais tējas turnīrs, episkā briesmoņu esejas pieveikšana! Protams, tev jāatgriežas pie šo uzdevumu veikšanas, bet vispirms, ja vien tu varētu piepalīdzēt pie sīka, maza uzdevuma, kas mums te ir…"

"Es nevaru!" Džo uzstāja. "Man rīt ir skola. Man jātiek atpakaļ. Ja tu mani dabūji šurp, tu vari aizsūtīt mani atpakaļ."

"Es uz to nepaļautos," Veronika nomurmināja.

"Man tā šķiet, ka tu nenovērtē, ar kādām grūtībām sais­tīta karotājvaroņa atsaukšana no citas pasaules," Randalfs nopietni sacīja. "Saproti, varoņi tā vienkārši neaug kokos, tas ir, izņemot tos, kuri aug Varoņkoku zemē. Tas ir ilgs un rūpīgs process, tici man; nekādā ziņā ne tik viegls, kā tev varbūt liekas."

"Bet…" Džo iesāka.

"Vispirms, trim Jezgas zemes mēnešiem jābūt pareizi izkārtotiem, un tas nenotiek bieži: Ja mēs būtu palaiduši garām šīvakara trīsstūra konfigurāciju, nav zināms, cik ilgi mums nāktos gaidīt nākamo."

"Bet…"

"Tālāk," Randalfs turpināja, "sīka tehniska kavēkļa dēļ saistībā ar pašiem buramvārdiem…"

"Viņš grib teikt, ka pusi no tiem ir pazaudējis," sacīja Veronika.

Randalfs neņēma viņu vērā. "Tu esi tikai otrais varonis, ko es tiešām esmu veiksmīgi atsaucis. Pirmais bija Kventins…"

"Tas ar pūdeli un kilogramu glazūras cukura," Veronika iejaucās starpā.

Džo saklausīja klusu šņaukāšanos un, pacēlis galvu, re­dzēja trīs lielas, brangas asaras noritam no Norberta asi­nīm pieplūdušajām acīm pāri kunkuļainajiem vaigiem. "Nabaga mīļais Kventins," viņš šņukstēja.

"Pinkšķis!" Veronika viņu izsmēja.

"Jā, bet viņam nebija nevienas izdevības!" Norberts vai­manāja.

"Rimstieties jūs abi," teica Randalfs.

"Piedod, kungs," sacīja Norberts. Viņš ar piedurkni no­slaucīja degunu, bet turpināja šņaukāties.

"Kā jau es teicu," turpināja Randalfs, "vispirms bija Kven­tins, un tagad es esmu atsaucis tevi…"

"Bet tev nebija nekādu tiesību!" kliedza Džo. "Es nelūdzu, lai mani atsauc! Es nelūdzu, lai mani izrauj cauri dzīvžogam, lejā pa tuneli un iekšā šajā, šajā… krāmu istabā!" "Baigā nekaunība," atskanēja apslāpēta balss no pulksteņa.

"Es nelūdzu, lai mani aprīko kāds stulbs burvis! Un apvaino stulbs papagailis! Un knaiba stulbs trejacu mil­zis!" ārdījās Džo.

"Īstenībā," ierunājās Norberts, "tu lūdzi gan, lai tev iekniebj. Tu teici: "Iekniebiet man. Ja tas ir sapnis, tad…""

"AIZVERIES!" kliedza Džo. "AIZVERIES!"

Norberts atlēca atpakaļ, acis šausmās iepletis. "Palīgā!" viņš ieaurojās. "Briesmas! Briesmas!" Un viņš palēcās, cik augstu vien griesti atļāva, pēc brīža uz abām kājām nokrī­tot uz grīdas.

Istaba sasvērās uz vienu pusi. Randalfs pakrita, Vero­nika uzspurdza gaisā, bet Džo tika mests pāri istabai.

"ĀāāāāāāF viņš iebļāvās, lidodams garām Randalfam un Veronikai, un ietriecās pretējā sienā; daudz netrūka, viņš būtu trāpījis atvērtā logā. Apdullis, nevarēdams at­vilkt elpu, viņš noslīdēja uz grīdas. Istaba turpināja šūpo­ties šurp un turp, šurp un turp.

"Norbert, putna smadzenes tev galvā!" uzkliedza Randalfs.

"Kā tu uzdrīksties!" spalgi ieķērcās Veronika. "Putna smadzenes, ko tu neteiksi!"

Randalfs nopūtās, kad istaba pamazām atguva līdzsvaru. Viņš pievērsās milzim. "Lūdz piedošanu," viņš tam teica.

"Piedod, kungs," bēdīgi sacīja Norberts. "Man ļoti, ļoti žēl."

"Ne jau man, Norbert," Randalfs teica. Norberts apjucis sarauca pieri. "Mūsu viesim, mūsu karotājvaronim," Ran­dalfs paskaidroja. "Lūdz piedošanu Džo," viņš sacīja, rādī­dams uz viņa pusi.

"Džo!" Norberts šausmās iekliedzās, ieraudzījis viņu gu­ļam uz grīdas. "Vai es to izdarīju?" milzis jautāja. "Ak pie­dod. Man tik loti, loti žēl." Acīs viņam atkal sariesās asa? ' ) >

ras. "Vienīgi es krītu panikā, kad uz mani kāds kliedz. Man ir liela nosliece uz nervozumu. Faktiski mani gandrīz

nosauca nevis par Norbertu Ne-Ļoti-Lielo, bet par Nor­bertu Slapjās-Bikses, jo…"

"Jā, jā," teica Randalfs. "Piecel viņu, Norbert. Notrauc viņam putekļus."

"Jā, kungs. Tūlīt, kungs." Un viņš aizsteidzās pāri istabai.

Pa šo laiku Džo pats jau tīri veiksmīgi slējās kājās. Kad Norberts pieslampāja viņam klāt, Džo aizstreipuļoja pie atvērtā loga.

"Ak tu pasaulīt!" viņš iesaucās.

Randalfs paspraucās garām Norbertam un uzlika roku Džo uz pleca. "Ne gluži," viņš sacīja. "Esi sveicināts Jezgas zemē."