Jūrzemes burvis

Puisis brīdi klusēja itin kā gaidīdams vēl kādu pieklājīgāku piebildi, bet, kad tāda nesekoja, izslēja plecus un mazliet aizgriezās. Viņš bija divus vai trīs gadus vecāks par Gedu, ļoti garš, un viņa stāja un kustības bija tādas kā iestudēti graciozas (kā dejotājam, nodomāja Geds). Mugurā viņam bija pelēks apmetnis ar nolaistu kapuci. Vispirms viņš aizveda Gedu uz ģērbtuvi, kur tas, būdams tagad skolas audzēknis, varēja izmeklēt sev piemērotu apmetni un jebkādu citu apģērbu, ko varētu ievājadzēties. Kad viņš uzvilka

izraudzīto tumši pelēko apmetni. Kristāls teica: - Tagad tu esi viens no mums.

Kristāls runādams mēdza tik tikko jaušami smaidīt, un Gedam tāpēc likās, ka laipnajos vārdos slēpjas izsmiekls.

-    Vai apģērbs dara par magu? - viņš īgni noprasīja.

-    Nē, - vecākais biedrs atbildēja. - Bet es esmu dzirdējis, ka manieres gan darot par vīru. Kurp iesim tālāk?

-    Kurp tu vēlies. Es Šo namu nepazīstu.

Kristāls sāka vadāt viņu pa Lielā nama gaiteņiem, izrādīdams iekšējos pagalmus, zāles, Plauktu istabu, kurā glabājās zinību grāmatas un rūnu sējumi, lielo Kamīna zāli, kurā svinību dienās mēdza sapulcēties visa skola; pēc tam viņš uzveda Gedu augšstāvā, kur Sarādīja torņus un jumta istabas — nelielus kambarīšus, kuros nakšņoja skolotāji un audzēkņi. Geda istaba bija Dienvidu tornī, un tās logs pavēra skatu lejup uz Tvilas pilsētiņas māju stāvajiem jumtiem, kas pletās līdz pat jūrai. Tāpat kā pārējās gujamtelpās šeit nebija nekādu mēbeļu, tikai salmiem piebāzts matracis vienā kaktā.

-    Mēs šeit dzīvojam ļoti pieticīgi, - sacīja Kristāls.

-    Bet es ceru, ka tev pret to nebūs iebildumu.

-    Pie tā es esmu pieradis. — Pēc brīža, cenzdamies parādīt, ka ir līdzvērtīgs pretinieks šim smalkajam, lepnīgajam jauneklim, Geds piebilda: - Tu gan diez vai biji pieradis, kad pirmoreiz atbrauci uz šejieni.

Kristāls paskatījās uz Gedu, un viņa skatiens bez vārdiem teica: "Ko tu vari zināt par to, pie kā esmu vai neesmu pieradis es, Eolga valstības valdnieka dēls no Havnoras salas?" Bet skaļi Kristāls tikai sacīja: - Tagad iesim uz šo pusi!

Kamēr viņi staigāja pa augšstāvu, bija noskanējis gongs, un vajadzēja doties lejā uz ēdamzāli, kur pie Garā galda pusdienas ieturēja apmēram simts vai pat vairāk zēnu un jaunu vīriešu. Katrs pats gāja pakaļ ēdienam pie lūkām līdzīgiem lodziņiem, uz kuru apmalēm bija noliktas lielas kūpoša ēdiena bļodas; audzēkņi no tām piepildīja šķīvjus, pie reizes pamanīdamies pajokot ar ķēkšām, kas lodziņu viņā pusē darbojās pa virtuvi, un devās atpakaļ pie Garā galda, kur varēja sēsties pēc patikas jebkurā brīvajā vietā.

- Pie šī galda vienmēr pietiekot vietas visiem, lai cik ēdāju būtu vienlaikus sanākuši, - Kristāls paskaidroja Gedam. Te patiešām pietika vietas gan daudziem trokšņainu zēnu pulciņiem, kas vienlaikus sparīgi tiesāja maltīti un sarunājās, gan vecākiem vīriem, kuri klusi sēdēja pa vienam vai divatā ar nopietnām, dompilnām izteiksmēm sejās, it kā tiem būtu ļoti daudz, ko pārdomāt. Kristāls apsēdināja Gedu blakus druknam, plecīgam puisim, vārdā Vīķis, kurš runāja maz, bet cītīgi tiesāja ēdienu. Viņa valodā jautās Austrumu robežsalu akcents, un viņa āda bija ļoti tumša -nevis sarkanbrūna kā Gedam, Kristālam un vairumam Arhipelāga iedzīvotāju, bet brūngani melna. Viņš izskatījās vienkāršs puisis bez uzspodrinātām manierēm. Pabeidzis ēst, viņš kaut ko noņurdēja par pusdienām, bet tad pagriezās pret Gedu un teica: - Vismaz maltīte šeit nav ilūzija kā daudz kas cits - tā paliek ribās! - Geds īsti nesaprata, ko viņš ar to grib sacīt, taču juta pret puisi tādas kā simpātijas un nopriecājās, kad tas pēc maltītes palika kopā ar viņiem.

Viņi devās lejā no kalna uz pilsētu, lai Geds iemācītos atrast ceļu. Tvilas nedaudzās ieliņas bija īsas, taču līkumotas un greizas, un tajās viegli varēja apmaldīties. Šī bija dīvaina pilsēta, un tajā dzīvoja dīvaini cilvēki - tāpat kā citur te mājoja zvejnieki, strādnieki un amatnieki, bet visi viņi bija tik pieraduši pie burvestībām, kas Visgudro salā allaž vērpjas gaisā, ka paši šķita gandrīz tādi kā burvji. Viņi sarunājās mīklās (kā Geds jau bija pārliecinājies) un nemēdza apmulst, redzot, ka zēns piepeši pārvēršas par zivi vai kāda māja paceļas gaisā; viņi zināja, ka tā ir kārtēja

skolas puiku nerātnība, un mierīgi turpināja pazolēt apavus vai cirst jērgaļu.

Zēni pagāja garām Aizmugures durvīm un Lielā nama dārziem un pa koka tiltu šķērsoja dzidro, straujo Tvilbemu; pēc tam cauri mežiem un ganībām viņi devās uz ziemeļu pusi. Taka vijās augšup kalnā. Viņi gāja gurām ozolu birzīm, kurās biezēja tumšas ēnas, par spīti spožajai saulei. Netālu pa kreisi pletās birzs, ko Geds nekādi nespēja skaidri saskatīt. Taka nekur īsti nesniedzās līdz birzs malai, kaut ari visu laiku šķita tai tuvojamies. Viņš pat nevarēja saprast, kādi koki aug tajā. Vīķis ievēroja viņa skatienu un klusi teica: - Tā ir Mūžīgā birzs. Tajā mēs pagaidām nevaram ieiet...