Jūrzemes burvis

Vienu nakti viņi aizvadīja Kembermutā, Vēja salas ziemeļu ostā, pēc tam pārgulēja pie nelielas pilsētiņas Fel-kvejas līcī; nākamajā dienā viņi apbrauca apkārt 0 salas ziemeļu ragam un iepeldēja Ebavnoras šaurumā. Tur viņi nolaida buras un ķērās pie airiem; abās pusēs visu laiku stiepās sauszeme, un netālu garām peldēja citi kuģi - lieli, un mazi, tirgoņu un preču kuģi; daži brauca ar neparastu kravu no Arējām robežsalām pēc gadiem ilga ceļojuma, citi lēkāja kā zvirbuļi no vienas Iekšjūras salas uz nākamo. Pagriezušies uz dienvidiem, viņi izpeldēja no pārpilnā šauruma, atstādami Havnoruaiz muguras, un turpināja ceļu staip divām glītām salām - Ārku un lljenu, ko rotāja daudzu pilsētu torņi un terases; pēc tam, lietum līstot un vējam arvien pieņemoties spēkā, kuģis sāka savu ceļu pāri Iekšjūrai pretī Roukas salai.

Naktī, kad vēja brāzmas pūta pavisam neganti, viņi nolaida lejā gan buras, gan mastu un visu nākamo dienu strādāja ar airiem. Garais kuģis stingri turējās viļņos un slaidi slīdēja uz priekšu, bet stūrmanis pakaļgalā pie garā stūres aira raudzījās lietū, kas kapāja jūru, un redzēja tikai un vienīgi lietu. Viņi brauca uz dienvidiem, magnēta bultiņas norādītajā virzienā, un zināja savu ceļu, taču nezināja, kādus ūdeņus šķērso. Geds dzirdēja vīrus runājam par sēkļiem Roukas ziemeļu pusē un par Borilu klintīm austrumos; citi apgalvoja, ka viņu kuģis droši vien esot krietni novirzījies no kursa un nokļuvis tukšajos ūdeņos uz dienvidiem no Kameri salas. Bet brāzmas joprojām pieņēmās un plosīja milzīgo viļņu malas lidojošās putu driskās, un viņi joprojām airēja dievidrietumu virzienā, vējam pūšot no aizmugures. Airēšanas periodi kļuva arvien īsāki, jo airēt tagad bija ļoti grūti; jaunākie puiši strādāja divatā ar vienu airi, un Geds palīdzēja visiem pēc kārtas, kā bija darījis jau kopš aizbraukšanas no Gontas. Kad vīri neairēja, tie smēla ūdeni, jo viļņi spēcīgi šļācās pāri bortam. Tā viņi cīnījās uz priekšu starp vēja dzītajiem viļņiem, kas izskatījās pēc kūpošām kalnu grēdām; salts lietus kapāja muguru, un bungas dimdēja cauri vētras troksnim kā dunoši sirdspuksti.

Viens no vīriem atnāca nomainīt Gedu pie aira un aizsūtīja viņu pie kapteiņa kuģa priekšgalā. Lietus straumēm tecēja kapteinim no apmetņa, bet viņš stāvēja stalts un nesatricināms kā pilna vīna muca. Paskatījies lejup uz Gedu, viņš jautāja:

-    Vai tu vari apturēt šo vēju, puis?

—    Nē, ser.

—    Vai proti rīkoties ar metālu?

Jautājums nozīmēja: vai Geds spēj pavēlēt kompasa adatai norādīt ceļu uz Rouku, piespiežot magnētu vērsties nevis uz ziemeļiem, bet piemēroties braucēju vajadzībai. Šī prasme bija jūrasmeistaru noslēpums, un Gedam atkal vajadzēja atbildēt noliedzoši.

-    Nu tad tev Horttaunā vajadzēs meklēt citu kuģi, kas tevi var aizvest atpakaļ uz Rouku. Roukai tagad jābūt no mums uz rietumiem, un pa šādu jūru tur nokļūt var vienīgi ar burvības palīdzību. Mums jāturas uz dienvidiem.

Gedam tas nepatika, jo viņš bija dzirdējis jūmiekus runājam par Horttaunu - tajā neesot nekādu likumu, tur valdot ļauni spēki, cilvēki nereti tiekot sagūstīti un aizvesti verdzībā uz Dienvidu robežsalām. Atgriezies vecajā vietā, Geds turpināja airēt blakus savam ceļabiedram, plecīgam

Andradas puisim; viņš dzirdēja vienmuļo bungu ritmu un kuģa pakaļgalā uz āķa redzēja gaismekli, kas raidīja lietainajā krēslā samocītus gaismas stariņus, zibsnījot un dziestot starp vēja brāzmām. Kad vien smagie airu vēzieni ļāva, Geds raidīja skatienus uz rietumu pusi. Un, kad kuģis pacēlās augstas bangas virsotnē, viņš uz īsu brīdi virs tumšā, putojošā ūdens saskatīja gaismu mākoņu starpā: varbūt tas bija pēdējais saulrieta gaišums, taču tad tam vajadzēja būt sarkanīgam - bet tur spīdēja dzidra gaisma.

Otrs airētājs to nebija pamanījis, bet Geds skaļi pavēstīja par redzēto pārējiem. Kad kuģis atkiil pacēlās viļņa virsotnē, stūrmanis cieši ieskatījās rietumu pamalē, un šoreiz gaismu redzēja gan viņš, gan Geds, tomēr viņš atkliedza, ka tā esot tikai rietošā saule. Tad Geds pasauca vienu no puišiem, kuri smēla ūdeni, lai tas bridi atnākot viņa vietā pie aira, un vēlreiz pa piekrauto eju starp airsoliem devās uz kuģa priekšgalu, kur, cieši pieķēries izgrebtajai galvai, lainepār-lidotu pāri bortam, uzsauca kapteinim: - Kungs! Tur tā gaisma pa kreisi ir Roukas sala!

- Es nekādu gaismu neredzēju, - kapteinis nodārdināja atbildi, bet tieši tajā brīdī Geds izstiepa roku, un tagad visi redzēja rietumu pusē virs versmojošās, putainās jūras iespīdamies dzidru, spožu gaismu.

Nevis pasažiera dēļ, bet tādēļ, lai glābtu savu kuģi no vētras briesmām, kapteinis tūlīt uzkliedza stūrmanim, lai tas virzot kuģi uz rietumiem pretī gaismai. Tomēr viņš sacīja Gedam: - Zēn, tu runā kā jūrasmeistars, bet es tevi brīdinu: ja tu šajā vētrā mums rādīsi nepareizu ceļu, es tevi pārsviedīšu pāri bortam, lai tu pats peldi uz savu Rouku!