Geds apklusa.
Ogions pietupās, salika pavardā malku un aizkūra uguni, jo māju bija pārņēmis saltums. Tad, nepieceldamies kājās, viņš teica: - Ged, mans jaunais piekūn, tu neesi piesaistīts nedz man, nedz manai mācībai. Nevis tu nāci pie manis, bet es gāju pie tevis. Tu vēl esi ļoti jauns, lai izdarītu izvēli, taču es nevaru lemt tavā vietā. Ja vēlies, es sūtīšu tevi uz Roukas salu, kur tiek apgūtas visas augstās mākslas. Tu iemācīsies jebkuru prasmi, kādu vēlēsies, jo tavs spēks ir liels. Pat lielāks nekā tavs lepnums — vismaz es tā ceru. Es labprāt paturētu tevi šeit, jo man ir tas, kā tev trūkst, taču pret tavu gribu es tevi nemēģināšu turēt. Tev jāizvēlas starp Re Albi un Rouku.
Geds stāvēja klusēdams un neziņas pārņemts. Viņš bija iemīlējis šo neparasto vīru Ogionu, kurš tika izdziedinājis viņu ar savu pieskārienu un kurš nepazina dusmu; Geds viņu mīlēja, bet nebija to apjautis līdz pat šim brīdim. Viņš paskatījās uz skursteņa kaktā nolikto ozola nūju, atcerējās tās spožumu, kas tumsā bija izkveldinājis ļaunumu, un vēlējās palikt kopā ar Ogionu, klejot ar viņu pa tāliem mežiem un mācīties klusēt. Tomēr Gedā kvēloja arī citas alkas, kuras viņš nespēja apspiest, - tieksme pēc slavas, vēlēšanās darboties. Ogiona ceļš uz burvju mākslu šķita ļoti garš, tā bija klusa, rāma taciņa, bet Geds ilgojās traukties līdzi jūras vējiem taisni uz Iekšjūru, uz Visgudro salu, kur gaiss virmo no burvestībām un visu brīnumu vidū pastaigājas arhimags.
- Skolotāj, - viņš teica, - es gribu doties uz Rouku.
Tā nu pēc dažām dienām saulainā pavasara rītā Ogions
kopā ar Gedu devās lejup pa stāvo ceļu no Pārkares klintīm līdz piecpadsmit jūdžu tālajai Gontas ostai. Tur, pie vārtiem ar izgrebtām pūķu galvām, Gontas pilsētas sargi sveicināja izcilo magu, nomezdamies uz ceļgala ar kailu zobenu rokās. Tie viņu pazina un parādīja viņam godu gan pēc prinča pavēles, gan pēc savas gribas, jo pirms desmit gadiem Ogions bija izglābis pilsētu no zemestrīces, kura būtu sagāzusi bagāto namu torņus un nosprostojusi Bruņuklinšu līča gultni ar akmeņu lavīnu. Ogions bija uzrunājis Gontas kalnu, pieklusinājis to un nomierinājis drebošās Pārkares klintis, kā dažs cits nomierina izbiedētu dzīvnieku. Geds bija dzirdējis šo stāstu, un tagad, redzēdams, kā bruņotie sargi metas ceļos viņa rāmā skolotāja priekšā, viņš to atcerējās atkal. Gandrīz vai ar bailēm viņš palūkojās augšup uz cilvēku, kurš bija apturējis zemestrīci, taču Ogiona seja bija tikpat mierīga kā vienmēr.
Viņi nogāja lejā līdz krastmalai, kur pretī steidzās ostas saimnieks, lai apsveiktu Ogionu un pavaicātu, ar ko var viņam pakalpot. Mags pateica, un vīrs tūlīt norādīja kuģi, kas dzīrās braukt uz Iekšjūru un varētu paņemt līdzi ari Gedu. - Ja viņš prot valdīt pār laiku, - ostas saimnieks teica, - varbūt tie viņu paņems par vēju saucēju. Viņiem uz kuģa nav neviena laikdara.
- Viņš māk mazliet darboties ar miglu, bet par jūras vējiem viņam nav nekādu zināšanu, - mags teica, saudzīgi uzlikdams roku Gedam uz pleca - Nemēģini nekādus trikus ar jūru un jūras vējiem, Zvirbuļvanag, jo tu vēl joprojām esi sauszemes cilvēks! Saimniek, kā sauc to kuģi?
- "Ēna" no Andradas ostas; tas ved uz Hortas pilsētu zvērādas un ziloņkaulu. Labs kuģis, meistar Ogion.
Kad mags izdzirdēja kuģa nosaukumu, viņa seja apmācās, tomēr viņš teica: — Lai notiek! Nodod šo ziņu Roukas skolas pārzinim, Zvirbuļvanag. Lai tev labs ceļavējš! Paliec sveiks!
Tā bija visa atvadīšanās. Ogions pagriezās un devās projām pa ielu, kas veda no krastmalas augšup kalnā. Geds palika stāvam viens un lūkojās pakaļ savam skolotājam.
- Nāc nu, zēn! - ostas saimnieks skubināja un devās lejup uz piekrastes molu, kur prombraukšanas gatavībā stāvēja "Ēna".
Var likties savādi, ka salā, kuras platums nav lielāks par piecdesmit jūdzēm, un ciematā zem klintīm, kas kopš mūžseniem laikiem lūkojas jūrā, zēns var izaugt par vīru, ne reizes neiekāpis laivā un neiemērcis roku sāļā ūdenī, taču tā ir īstenība. Zemkopis, kazu gans, govju gans, mednieks un amatnieks ir un paliek sauszemes cilvēki un okeānu uzlūko par sāļu un nedrošu jomu, ar ko viņiem nav nekā kopīga. Ciemats, kurš atrodas divu dienu gājuma attālumā no paša mājām, ir sveša zeme, un sala, kura atrodas dienas brauciena attālumā no pašu salas, ir tīrās baumas — miglā tīti kalni viņā ūdens malā, nevis cieta, stingra zeme, kuru min paša kājas.