Jūrzemes burvis

Meitene sāka lūgties, lai viņš par kaut ko pārvēršoties -par vanagu, bulli, ugunskuru vai koku — pēc savas patikas. Geds atvairījās ar īsiem, mīklainiem vārdiem, kādus palaikam lietoja viņa skolotājs, tomēr neprata klaji atteikt meitenes lūgumam; turklāt viņš pats nezināja, vai var ticēt saviem pārdrošajiem apgalvojumiem. Tāpēc Geds devās projām, teikdams, ka viņa skolotājs mags gaidot viņu atpakaļ, un nākamajā dienā uz šo pļavu vairs nenāca. Tomēr aiznākamajā dienā viņš atkal atnāca šurp, apgalvodams sev, ka jāsalasa pēc iespējas vairāk reto puķu, kamēr tās zied. Meitene bija jau priekšā, un viņi abi kailām kājām brida pa purvaino zāli, plūkdami lielos, baltos plīvureņu ziedus. Spīdēja pavasara saule, un meitene tērzēja ar Gedu tikpat nebēdīgi kā jebkura viņa dzimtā ciemata kazu gane. Viņa atkal iztaujāja Gedu par burvībām un platām acīm klausījās zēna stāstos, un Gedā atkal iedegās vēlme padižoties. Meitene pajautāja, vai Geds varētu parādīt kādu pārvēršanas burvību, un, kad viņš atvairījās, tā paskatījās uz viņu, atmezdama no pieres melnos matus, un noprasīja: - Vai tu baidies?

- Nē, es nebaidos.

Meitene mazliet augstprātīgi pasmaidīja un noteica: -Nu, varbūt tu esi par jaunu.

To Geds nevarēja paciest. Vārdos viņš neko daudz nesacīja, taču apņēmās pierādīt meitenei savas spējas. Pateicis, lai viņa atnākot rīt uz šo pašu pļavu, ja vēloties, Geds atsveicinājās un devās uz mājām. Viņa skolotājs šajā laikā vēl nebija atgriezies, un Geds devās taisni pie grāmatu plaukta un paņēma divas Zinību grāmatas, kuras Ogions viņa klātbūtnē nekad vēl nebija atvēris.

Viņš sāka meklēt pārvēršanas burvību, bet rūnu lasīšana viņam vēl padevās lēni, un daudz ko no lasītā viņš nespēja saprast, tāpēc nevarēja atrast meklēto. Šīs grāmatas bija ļoti vecas - Ogions tās bija ieguvis no sava skolotāja Heleta Viedā, un Helets pirms tam no savējā - no Peregalas maga, un tā arvien tālāk pagātnē līdz pat mītu laikiem. Raksts bija sīks un dīvains, un starp rindām redzami daudzu roku iesprausti labojumi un papildinājumi; visas šīs rokas bija sen pārvērtušās pīšļos. Tomēr šur tur Gedam izdevās lasīto saprast, un, visu laiku atcerēdamies meitenes jautājumus un zobgalības, viņš šķīra lappuses, līdz beidzot nokļuva tajā vietā, kur stāstīts par mirušo garu izsaukšanu.

Kamēr Geds to lasīja, svīzdams pār daudzajām rakstu zīmēm un simboliem, viņu pamazām pārņēma šausmas. Viņa acis kā piekaltas vērās lappusē, un viņš nespēja pacelt skatienu, iekams nebija izlasījis burvestības mācību līdz galam.

Pēc tam, pacēlis galvu, Geds ieraudzīja, ka mājā ir tumšs. Viņš bija lasījis tumsā bez jebkāda apgaismojuma. Tagad, paskatīdamies lejup uz grāmatu, viņš vairs nevarēja atšķirt rūnas citu 110 citas. Tomēr šausmu sajūta auga, tā šķita sastindzinājusi viņu un piekalusi pie krēsla. Gedam sala. Paskatījies atpakaļ pāri plecam, viņš blakus aizvērtajām durvīm ieraudzīja kaut kādu izplūdušu apveidu -neskaidru, ēnainu kamolu, kas melnēja tumšāks par apkārtējo tumsu. Sī ēna šķita sniedzamies pēc viņa, kaut ko čukstam, kaut ko saucam, bet vārdus Geds nevarēja saprast.

Durvis spēji atsprāga vaļā. Tajās parādījās liels cilvēka stāvs spoži baltas gaismas ielokā, un Geds izdzirda skaļu, bargu un pavēlošu balsi. Tumsa un čuksti izgaisa un pazuda.

Ari šausmas atkāpās  Geda, tomēr viņš juta paniskas bailes, jo ienācējs bija Ogions: lielais mags stāvēja durvīs, spožas gaismas apmirdzēts, un turēja rokā ozola nūju, kas izstaroja baltu mirdzumu.

Neteicis ne vārda, mags pagāja Gedam garām, iededza gaismu un nolika grāmatas atpakaļ plauktā. Pēc tam, pagriezies pret zēnu, viņš sacīja:

-    Tu nekad nedrīksti izmantot šo burvību, ja vien nav bīstami apdraudēts tavs spēks vai tava dzīvība. Vai tieši tās dēļ tu atvēri šīs grāmatas?

-    Nē, skolotāj, - zēns nomurmināja un nokaunējies izstāstīja Ogionam, ko meklējis un kāpēc to darījis.

-    Vai tu neatceries, ko es tev stāstīju - ka tās meitenes māte, valdnieka sieva, ir burve?

Ogions to patiesi reiz bija teicis, bet Geds tam toreiz netika pievērsis uzmanību, kaut gan tagad viņš jau zināja: Ogions nekad nesaka viņam neko bez nopietna iemesla.

-    Arī pati meitene jau ir pa pusei burve. Ļoti iespējams, ka māte viņu sūtīja runāt ar tevi. Ļoti iespējams, ka tieši viņa atvēra grāmatu tajā lappusē, kuru tu lasīji. Tie spēki, kam viņa kalpo, ir citi spēki, nevis tie, kuriem kalpoju es: man nav zināmi viņas mērķi, taču es zinu, ka viņa man nevēl labu. Tagad klausies, ko es tev teikšu, Ged! Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka spēku ieskauj briesmas — tāpat kā gaismu ieskauj ēna? Burvju mākslas nav rotaļa, ko var spēlēt, lai izklaidētos vai izpelnītos uzslavu. Ielāgo: ikviens mūsu mākslas vārds vai darbs kalpo vai nu labajam, vai ļaunajam! Pirms tu runā vai rīkojies, tev vienmēr jāzina, kāda maksa par to būs jāmaksā!

Kaunā tvīkdams, Geds iesaucās: - Kā lai es visu to zinu, ja tu man neko nemāci? Kopš dzīvoju pie tevis, es neko neesmu ne darījis, ne redzējis, ne...

- Tagad tu kaut ko esi redzējis, - sacīja mags. - Tumsā pie durvīm, pirms manas ienākšanas.