Jūrzemes burvis

Tāpēc Gedam, kurš nekad agrāk nebija nokāpis lejā no kalniem, Gontas osta izraisīja bijību un šķita brīnumu pilna - lielas mājas, akmenī cirsti torņi, krastmala ar piestātnēm, moliem, dokiem un pietauvošanās vietām, jūras osta, kurā ap pussimts laivu un galeru Šūpojās piekrastes ūdeņos vai gulēja, izvilktas malā labošanai un apgāztas ar dibenu uz augšu, vai ari snauda reidā ar saritinātām burām un aizsegtiem duļļiein; jūrnieki sasaucās svešādās izloksnēs, un krāvēji ar smagām nastām steidzās šurp turp gar mucām, kastēm, virvju rituļiem un airu kaudzēm; bārdaini tirgoņi kažokādu apmetņos klusi sarunājās, laipodami pa glumajiem krasta akmeņiem; zvejnieki cēla ārā no laivām lomu; mucenieki dimdināja, kuģu meistari klaudzināja, gliemežu pārdevēji dziedāja un kapteiņi klaigāja; un aiz tā visa pletās klusais, mirdzošais jūras līcis. Apžilbis, apdullis un apmulsis Geds sekoja ostas saimniekam uz plato doku, pie kura bija pietauvojusies "Ēna", un tur saimnieks sameklēja kuģa kapteini.

Viņi pārmija tikai dažus vārdus, un kapteinis piekrita ņemt Gedu līdzi savā ceļā, jo to bija lūdzis mags, un tad ostas saimnieks devās atpakaļ. "Ēnas" kapteinis bija resns liela auguma vīrs sarkanā apmetnī ar zvērādu apmali, kādas mēdza valkāt Andradas tiigoņi. Uz Gedu viņš pat nepaskatījās, tikai dimdošā balsī noprasīja: - Vai tu proti pakļaut laiku, zēn?

-    Protu.

-    Vai vari izsaukt vēju?

Gedam vajadzēja atbildēt noliedzoši, un kapteinis pieteica, lai viņš sameklējot sev kādu nomaļāku vietu un paliekot tur.

Tagad uz klāja nāca airētāji, jo kuģim pirms krēslas vajadzēja iziet reidā un līdz rītausmai peldēt līdzi bēguma straumei. Nomaļas vietas nekur nebija, bet Geds uzrāpās pēc iespējas augstāk uz pakaļgalā nokrautā, ādām pārsegtā kravas kalna un sēdēja tur, vērodams notiekošo. Airētāji, sīksti vīri ar varenām rokām, palēkdamies steidzās uz klāja, un krāvēji dimdinādami vēla no doka ūdens mucas, novietodami tās zem airētāju soliem. Pamatīgi būvētais kuģis, uzņēmis kravu, manāmi iegrima ūdenī, tomēr turpināja viegli šūpoties piekrastes viļņos, gatavs kuru katru brīdi doties ceļā. Tad stūrmanis ieņēma savu vietu kuģa pakaļgalā pa labi un pievērsa skatienu kapteinim, kurš stāvēja kuģa priekšgalā uz plankas; priekšgalu rotāja Andradas Vecā Pūķa galva. Kapteinis nodārdināja pavēles, "Ēna" tika atraisīta, un divas vilcējlaivas tauvā aizvilka to projām no dokiem. Tad kapteinis ieaurojās; - Duļļus vaļā! - un kuģa malās grabēdami izvietojās lielie airi, pa piecpadsmit katrā pusē. Airētāju spēcīgās muguras sāka vienmērīgi locīties, un jauns puisis, stāvēdams blakus kapteinim, ar bungām sita ritmu. Tagad kuģis, airu spārnots, slīdēja ar kaijas vieglumu, un pilsētas kņada un troksnis drīz palika tālu aizmugurē. Viņi izbrauca līča ūdeņu klusumā, un virs viņiem pacēlās Gontas kalna baltā galotne, kas šķita itin kā karājamies virs jūras. Kādā seklākā līcītī Bruņuklinšu dienvidpuses aizvējā tika izmests enkurs, un tur viņi pavadīja nakti.

Starp septiņdesmit kuģa apkalpes vīriem bija vairāki tikpat jauni puiši kā Geds, tomēr tie visi jau bija iecelti vīru kārtā. Šie puiši aicināja viņu uz kopīgu maltīti un izturējās draudzīgi, kaut gan viņu joki bija parupji un zobgalīgi. Protams, tie viņu sauca par Kazuganu, jo viņš bija no Gontas, tomēr asākas dzēlības nesekoja. Geds bija tikpat garš un spēcīgs kā citi piecpadsmitgadnieki un prata aši atsaukties gan uz labu vārdu, gan uz zobgalību, tāpēc drīz kļuva par savējo un jau pirmajā vakarā darīja to pašu, ko citi, turklāt mācījās viņu darbu. Tas kuģa saimniekiem bija pa prātam, jo dīkiem ceļotājiem uz klāja nebija vietas.

Pat apkalpei šeit tik tikko pietika vietas, un ērtību nebija nekādu — neapjumts kuģis, pārblīvēts ar kravu un braucējiem, - bet vai Gedam rūpēja ērtības? Nakti viņš pavadīja, atlaidies uz saritinātām ādām, kas bija iekrautas ziemeļu salās, un lūkojās pavasara zvaigznēs virs ostas ūdeņiem un piekrastes sīkajās gaismiņas, līdz iemiga ciešā miegā, un no rīta pamodās, jauna prieka pārņemts. Neilgi pirms rītausmas sākās paisums. Kuģis pacēla enkuru un rāmi izslīdēja cauri Bruņuklinšu līcim. Kad saullēkts Gontas

kalnu krāsoja sārtu, kuģis pacēla buras un devās pāri Gontas jūrai uz dienvidrietumiem.

Posmā starp Bāmiskas salu un Torhevenu pūta viegls ceļavējš, un otrajā dienā viņu priekšā parādījās Havnora -Lielā sala. Arhipelāga dvēsele. Trīs dienas viņi vēroja Hav-noras zaļos pakalnus, braukdami gar salas austrumu krastu, bet malā nepiestāja. Pagāja vēl daudz gadu, iekams Geds spēra kāju uz Šīs zemes un ieraudzīja Havnoras Lielās ostas baltos torņus pašā pasaules vidū.