Kad būs uzvarēts laiks

Bet žurnālists patiesi bija sastindzis. Viss šķita kā sapnī. Viņš saprata, ka noticis kaut kas nelabojams, ka uzbrukusi nelaime, tomēr nespēja pakustināt ne roku, ne kāju.

Sačukstēšanās turpinājās:

— Bet tas otrs. Tas šaus.

— Viņš ir slims. Nešaus… Nu ej, dzirdi!

Ar briesmīgu piepūli Betlijs pagrieza acis. Aiz sargbūdas stūra parādījās otarks. Tas bija maziņš, līdzīgs cūkai.

Pārvarējis stingumu, žurnālists nospieda gaili. Divi šāvieni norībēja viens pēc otra, divas lodes aizsvilpa gaisā. Betlijs pietraucās kājās, šautene izkrita viņam no rokām. Viņš metās būdā, drebēdams aizrāva ciet durvis un aizstūma tām priekšā bultu.

Mežzinis stāvēja, turēdams ieroci šaušanas gatavībā. Viņa lūpas sakustējās, un žurnālists drīzāk nojauta nekā sadzirdēja jautājumu:

— Zirgi?

Viņš pamāja ar galvu.

Aiz durvīm nočabēja. Otarki ar kaut ko noslodzīja durvis no ārpuses.

Atskanēja sauciens:

— Ei, Meller! Ei!

Mežzinis pieskrēja pie lodziņa un gribēja Izbāzt pa to šauteni. Tajā mirklī pret blāvo ausmas debess fonu parādījās melna ķetna; viņš tikko paspēja paraut divstobreni atpakaļ.

Ārpusē kads saka apmierinati smieties.

Čērkstoša balss, gari stiepdama vārdus,

sacīja:

— Nu tev beigas, Meller.

Runātāju pārtraukdamas, ieskanējās vēl citas balsis:

— Meller, Meller, parunājies ar mums …

— Ei, mežzini, saki kādu prātīgu vārdu! Tu taču esi cilvēks, tev jābūt gudram …

— Izsaki savas domas, Meller, un es pierādīšu, ka tev nav taisnība …

— Aprunājies ar mani, Meller. Nosauc reiz mani vārdā. Es esmu Filips …

Mežzinis klusēja.

Žurnālists nervoziem sojiem piegāja pie lodziņa. Balsis skanēja turpat līdzās, aiz baļķu sienas. Bija jūtama zvēru smaka — oda pēc asinīm, mēsliem un vēl pēc kaut kā nenosakāma.

Otarks, kas bija sevi nosaucis par Filipu, ierunājās zem paša lodziņa:

— Tu esi tas žurnālists, vai ne? Nu, tu, kas tikko pienāci? …

Žurnālists nokremšļojās. Rīkle bija gluži izkaltusi.

Tā pati balss turpināja:

— Kāpēc tu atbrauci šurp?

Klusums.

— Tu atbrauci, lai mūs iznīcinātu?

Atkal mirkli valdīja klusums, pēc tam reizē ierunājās vairākas satrauktas balsis:

— Protams, protams, viņi grib mūs iznīI cināt… Sākumā viņi mūs iztaisīja, bet taI gad grib nomaitāt…

Atskanēja rēkoņa, pēc tam neskaidrs troksnis. Žurnālistam likās, ka otarki sākuši kauties.

Visus pārkliegdams, ierunājās atkal tas, kas dēvēja sevi par Filipu:

— Ei, mežzini, ko tu nešauj? Tu taču vienmēr šauj. Parunājies nu ar mani.

Kaut kur no augšas negaidot norībēja šāviens.

Betlijs pagriezās atpakaļ.

Mežzinis bija uzkāpis uz pavarda, pabīdījis pie malas kārtis, uz kurām balstījās jumta salmu segums, un šāva.

Viņš divreiz izšāva, tad aši pielādēja šauteni un šāva atkal.

Otarki metās projām.

Mellers nolēca no pavarda.

— Tagad jādabū zirgi. Citādi mums klāsies plāni.

Viņi aplūkoja trīs nošautos otarkus.

Viens no tiem, jauns, tiešām bija gandrīz

kailu ādu, ar vilnu bija apaudzis vienīgi kumbrs.

Betlijam apšķebinājās dūša, kad Mellers otarku zālē apvēla apkārt. Viņš tikko noturējās, aizšāvis plaukstu mutei priekšā.

Mežzinis sacīja:

— Neaizmirstiet, ka tie nav cilvēki. Kaut ari viņi runā. Viņi ēd cilvēkus. Un paši savējos arī.

Žurnālists paraudzījās visapkārt. Bija jau gaišs. Pļava, mežs, nogalinātie otarki — tas viss viņam šķita nereāls.

Vai tā var būt īstenība? … Un viņš, Donalds Betlijs, stāv šeit? . . .

— Lūk, šeit otarks aprija Kleinu, — Mellers sacīja. — To pastāstīja viens no mūsējiem, no šejieniešiem. Kad vēl darbojās laboratorija, viņš tur strādāja par apkopēju. Un lajā vakarā viņam nejauši gadījās atrasties blakus istabā. Viņš visu dzirdēja .. .

Žurnālists un mežzinis pašlaik bija uz salas, Zinātniskā centra galvenajā korpusā. No rīta viņi bija noņēmuši nogalinātajiem zirgiem seglus un pa dambi aizgājuši uz salu. Viņiem bija palikusi vairs tikai viena šautene, jo Betlija divstobreni otarki aizbēgdami bija paķēruši līdzi. Mellers bija paredzējis pirms krēslas iestāšanās nokļūt tuvākajā fermā un tur paņemt zirgus. Bet žurnālists izkaulēja no viņa pusstundu pamestās laboratorijas aplūkošanai.

— Viņš visu dzirdēja, — mežzinis turpināja stāstu. — Tas noticis vakarā ap pulksten desmitiem. Kleins jaucis ārā kaut kādu ierīci, noņemdamies ar elektrības vadiem, bet otarks sēdējis turpat uz grīdas, un viņi abi sarunājušies. Sprieduši kaut ko par fiziku. Tas bija viens no pirmajiem laboratorijā izaudzētajiem otarkiem un tika uzskatīts par visgudrāko. Viņš prata runāt pat svešvalodās … Mūsu puisis blakus istabā mazgāja grīdu un dzirdēja viņu sarunu. Pēc tam iestājies klusums, kaut kas apgāzies. Un pēkšņi apkopējs dzirdējis izsaucienu: «Ak dievs! …» Saucējs bijis Kleins, un viņa balsī skanējušas tādas šausmas, ka puisim saļodzījušās kājas. Pēc tam aizslāpis kliedziens: «Palīgā!» Apkopējs ielūkojies istabā un redzējis, ka Kleins sāpēs lokās uz grīdas, bet otarks viņu grauž. Puisis no izbailēm pilnīgi sastindzis un vienkārši klusēdams stāvējis. Tikai, kad otarks gribējis arī viņam mesties virsū, aizrāvis ciet durvis.

— Bet pēc tam?