Kad būs uzvarēts laiks

— Mūsu gadsimtā, kad zinātne attīstās apbrīnojami strauji, var likties, ka tā tiešām ir visspēcīga. Taču lūkosim iedomāties, ka ir radītas mākslīgas smadzenes, kas ir divkārt pārākas par cilvēka smadzenēm. Vai radījums,i kuram būs šādas smadzenes, varēs pilnā mērā saukties par Cilvēku? Kas tad īsti padara mūs par to, kas esam? Spējas rēķināt, analizēt, izdarīt loģiskus secinājumus vai arī kaut kas tāds, ko mūsos ieaudzinājusi sabiedrība, kaut kas, kam ir sakars ar cilvēku savstarpējām attieksmēm un ar indivīda attieksmēm pret kolektīvu? Ja, piemēram, runājam par otarkiem…

Taču viņa domas samezglojās un sajuka …

Nākamās dienas rītā atskanēja sprādziens. Betlijs pamodās. Viņam šķita, ka pietraucies kājās un tur rokā šaušanai gatavu ieroci. Patiesībā viņš. gluži bezspēcīgs gulēja zemē pie sienas.

Pie pašas sejas iznira zvēra purns. Ar mokām sasprindzinājis domas, viņš pēkšņi atcerējās, kam Fīdlers izskatās līdzīgs. Otarkam!

Tad arī šī doma izgaisa kā miglā. Nejuzdams vairs, kā viņu plosa, Betlijs dažās sekundes desmitdaļās paguva izdomāt, ka otarki būtībā nemaz nav tik briesmīgi, ka viņu ir tikai pavisam simts vai pāris simtu šajā pamestajā apvidū. Ar viņiem būs viegli tikt galā. Bet cilvēki! … Cilvēki! …

Viņš nezināja, ka vēsts par Mellera pazušanu jau izplatījusies pa visu apkārtni un izmisušie fermeri rok ārā no zemes paslēptos ieročus.

I. Varšavskis. ROBIJS

Pirms dažiem mēnešiem es svinēju piecdesmito dzimšanas dienu.

Kad bija uzsaukti daudzi tosti, kuros tika cildinātas manas labās īpašības un noklusētas manas vājās puses, ar kausu rokā piecēlās radioelektronikas laboratorijas vadītājs Strekozovs.

— Bet tagad, — viņš paziņoja, — jubilāru sveiks mūsu laboratorijas visjaunākais pārstāvis.

Nezin kādēļ visu viesu skatieni pievērsās durvīm.

Klusumā, kas iestājās, bija dzirdama skrapstināšanās ārpusē. Tad durvis atvērās, un istabā ieslīdēja robots.

Visi sāka aplaudēt.

— Šis robots, — Strekozovs turpināja,

pieder pie automatiem, kas paši apgūst informāciju. Viņš nedarbojas pēc iepriekš sagatavotas programmas, bet izstrādā to pats atkarībā no pārmaiņām ārējās vides apstākļos. Viņa atmiņā ir vairāk nekā tūkstoš vārdu, turklāt šis leksikons nemitīgi paplašinās. Viņš var lasīt iespiestu tekstu, spēj patstāvīgi sastādīt teikumus un saprot cilvēku valodu. Robotu baro akumulatori, kurus viņš pēc vajadzības var uzlādēt no elektrības tīkla. Mēs veselu gadu pa vakariem meistarojām robotu, lai varētu jums to uzdāvināt gaviļu dienā. Viņu var apmācīt jebkurā darbā. Robij, sasveicinieties ar savu jauno saimnieku, — viņš piebilda, pagriezies pret robotu.

Robijs pieslīdēja pie manis un pēc neilgas klusēšanas sacīja:

— Man būs liels prieks, ja jūs jutīsieties laimīgs, uzņemdams mani par savas ģimenes locekli.

Tas bija gaužām jauki sacīts, kaut gan man šķita, ka teikums nav sastādīts visai pareizi.

Visi metās pie Robija. Ikvienam gribējās viņu pamatīgāk aplūkot.

— Nebūs glīti, — teica mana sievasmāte, — ja viņš staigās pa dzīvokli pliks. Es katrā ziņā pašūšu viņam virssvārci.

Kad es nākamajā rītā pamodos, Robijs stāvēja pie manas gultas, acīmredzot gaidīdams rīkojumus. Man tas šķita ārkārtīgi interesanti.

— Lūdzu, Robij, — es teicu, — esiet tik labs un nospodriniet manus zābakus. Tie atrodas priekšnamā pie durvīm.

— Kā to dara? — viņš apvaicājās.

— Pavisam vienkārši. Skapī jūs atradīsiet brūno zābakziedi un sukas. Ieziediet zābakus, bet pēc tam spodriniet ar suku, līdz tie sāk spīdēt.

Robijs paklausīgi devās uz priekšnamu.

Ļoti gribējās redzēt, kā Robijs tiks galā ar pirmo uzdevumu.

Kad piegāju pie viņa, viņš tikko beidza triept uz zābakiem aprikožu ievārījumu, kuru sieva glabāja īpašiem gadījumiem.

— Ai, Robij, — es iesaucos, — aizmirsu jūs brīdināt, ka apavu ziede atrodas skapī pašā apakšā. Jūs esat paņēmis aplamo trauku.

— Ķermeņa atrašanos telpā, — viņš teica, nesatricināmā mierā noraudzīdamies, kā es cenšos notīrīt zābakus, — var noteikt pēc trim koordinātēm Dekarta koordinātu sistēmā. Uzdodot koordinātes, kļūda nedrīkst pārsniegt ķermeņa lielumu.

— Pareizi, Robij. Esmu pieļāvis kļūdu.

Koordinātu sākumam var izvēlēties jeb(uru telpas punktu, kaut vai šo istabas kaktu.

Skaidrs, Robij. Turpmāk to ievērošu.

Ķermeņa koordinātes var uzdot ari leņķmēros, ņemot talkā azimutu un augstumu, — viņš turpināja murmulēt.

— Labi. Nerunāsim vairs par to.

Pieļaujamā kļūda pašreiz aplūkojamajā gadījumā, ņemot vērā ķermeņa lieluma un vektora rādiusa garuma savstarpējās attiecības, nedrīkst pārsniegt divas tūkstošdaļas radiāna pēc azimuta un vienu tūkstošdaļu radiāna augstumā.

— Pietiek! Izbeidziet jebkādas sarunas par šo tematu! — es aizsvilies uzsaucu.

Viņš tiešām apklusa, bet visu dienu sekoja man pa pēdām un ar žestiem centās izskaidrot īpatnības pārejā no taisnleņķa koordinātu sistēmas uz slīpleņķa sistēmu.

Godīgi sakot, es todien ļoti noguru.

Jau trešajā dienā es pārliecinājos, ka Robijs vairāk radīts intelektuāliem uzdevumiem nekā fiziskam darbam. Prozaiskus darbus viņš veica ar lielu nepatiku.