Kad būs uzvarēts laiks

Taču vienu, gods kam gods, nevarēja noliegt: viņš prata virtuozi rēķināt. Mana sieva apgalvoja: ja vien Robijam nepiemistu kaislība aprēķināt visu līdz kapeikas tūkstošdaļai, viņa palīdzība saimniecības izdevumu kalkulācijā būtu nenovērtējams ieguvums.

Viņas abas ar sievasmāti cieši ticēja Robija

izcilajām matemātiķa dotībām. Turpretī man viņa zināšanas šķita pagalam paviršas.

Reiz, dzerot tēju, sieva ieteicās:

— Robij, aizejiet uz virtuvi, sagrieziet tur torti trīs daļās un atnesiet mums.

— To nav iespējams izdarīt, — viņš, brītiņu padomājis, atteica.

— Kādēļ?

— Vienību nevar izdalīt ar trīs. Dalījuma iznāk periodisks daļskaitlis, ko nav iespējams absolūti precīzi aprēķināt.

Sieva uzmeta man bezpalīdzīgu skatienu.

— Liekas, Robijam taisnība, — piebilda sievasmāte, — es jau senāk esmu kaut ko tamlīdzīgu dzirdējusi.

— Robij, — es sacīju. — runa nav par kādas vienības aritmētisku dalīšanu ar trīs, bet gan par ģeometriskas figūras sadalīšanu trīs vienlīdz lielos laukumos. Torte ir apaļa. Ja jūs aploci sadalīsiet trīs daļās un no dalījuma punktiem novilksiet rādiusus, tad ar to pašu būsiet sadalījis torti trīs vienlīdzīgās daļās.

— Blēņas! — Robijs jūtami aizkaitināts attrauca. — Lai sadalītu aploci trīs daļās, man jāzina tās garums, kas ir diametrs, izteikts ar iracionālo skaitli «jt». Uzdevums nav atrisināms, jo gala rezultātā tas būs viens no variantiem uzdevumam par riņķa kvadratūru.

— Pilnīgi pareizi! — sievasmāte viņu atbalstīja. — To mums jau ģimnāzijā mācīja. Mūsu matemātikas skolotājs, kurā mēs visas bijām iemīlējušās, reiz, ienākdams klasē .,.

Piedodiet, ka jūs pārtraucu, — es vēlreiz iejaucos. — Pastāv vairāki veidi dalīšanai trīs daļās, un, ja jūs, Robij, atnāktu man līdzi uz virtuvi, es jums labprāt parādītu, ka to dara.

— Es nevaru pieļaut, ka mani pamacītu būtne, kuras domāšanas procesi norisinās visai ierobežotā ātrumā, — viņš atcirta.

To nespēja izturēt pat mana sieva. Viņai nepatīk, ja sveši apšauba manas gara spējas.

— Kā jums nav kauna, Robij?!

— Nedzirdu, nedzirdu, nedzirdu! — viņš sāka tarkšķēt un demonstratīvi izslēdza savu akustisko uztveru bloku.

Mūsu pirmais konflikts iesākās ar tīro nieku. Reiz, pusdienas ēdot, es pastāstīju anekdoti:

— Uz kuģa satikās divi komivojažieri.

«Kurp jūs braukdams?» apvaicājās viens.

«Uz Odesu,» atbildēja otrs.

«Jūs sakāt, ka braucat uz Odesu, tādēļ, lai cs domātu, ka nebraucat uz Odesu, bet īstenībā tomēr braucat turp. Kādēļ jūs melojat?»

Anekdote visiem patika.

— Atkārtojiet sākuma nosacījumus, — atskanēja Robija balss.

Divreiz stāstīt to pašu anekdoti vieniem un tiem pašiem klausītājiem nav nekāda prieka, taču, pārvarējis nepatiku, es to izdarīju.

Robijs klusēja. Es zināju, ka viņš spēj izdarīt apmēram tūkstoš loģisku operāciju minūtē, un sapratu, kāds titānisks darbs noru viņā šīs ieilgušās pauzes laikā.

— Uzdevums ir absurds, — viņš beidzot pārtrauca klusumu. — Ja viņš tiešām brauc uz Odesu un arī saka, ka brauc uz Odesu, tad viņš nemelo.

— Pareizi, Robij. Un tieši šī absurda deļ anekdote kļūst smieklīga.

— Vai katrs absurds ir smieklīgs?

— Nē — ne katrs. Bet tieši šajā gadījuma radusies tāda situācija, kurā absurdais pieņēmums šķiet smieklīgs.

— Vai pastāv algoritms šādu situāciju ati rašanai?

— To es tiešām nezinu, Robij. Ir taču bezgala daudz jocīgu anekdošu, bet līdz šim ne*ļ viens vēl nav tās vērtējis no šī viedokļa.

— Saprotu.

Naktī es pamodos no tā, ka mani kāds satvēra aiz pleciem un uzslēja gultā sēdus. Manā priekšā stāvēja Robijs.

— Kas noticis? — es jautāju, acis berzēdams.

— «A» saka, ka ikss ir vienlīdzīgs igrekam, bet «B» apgalvo, ka ikss nav vienlīdzīgs igrekam, jo igreks ir vienlīdzīgs iksam. Tāds ir jūsu anekdotes pamats.

— Nezinu, Robij. Dieva dēļ, netraucējiet man miegu ar saviem algoritmiem.

— Dieva nav, — Robijs noteica un aizgāja uz savu kaktu.

Nākamajā dienā, kad bijām apsēdušies pie galda, Robijs negaidot paziņoja:

Man jums jāizstāsta anekdote.

Speriet tik vaļā, Robij, — es viņu uzmudināju.

Pircējs aiziet pie pārdevēja un jautā, cik maksā viena vienība pārdodamās preces. Pārdevējs atbild, ka vienība pārdodamās preces maksā vienu rubli. Tad pircējs saka: «Jus sakāt, ka tā maksā vienu rubli, tādēļ, lai es domātu, ka tā nemaksā rubli. Bet īstenībā preces cena tomēr ir viens rublis. Kādēļ jūs melojat?»

— Ļoti jauka anekdote, — noteica sievasmāte, — jālūko to neaizmirst.

— Kādēļ jūs nesmejaties? — Robijs noprasīja.

— Redziet, Robij, — es sacīju, — jūsu anekdote nav diezcik smieklīga. Situācija nav tada, lai tas izklausītos smieklīgi.

— Anekdote ir gan smieklīga, — Robijs stūrgalvīgi pretojās, — un jums jāsmejas.

— Kā lai smejas, ja tur nav nekā smieklīga?

— Ir gan! Es gribu, lai jus smejaties! Jums jāsmejas! Es prasu, lai jūs smejaties, jo tas ir smieklīgi! Prasu, gribu, pavēlu jums tūliņ, nekavējoties, šajā pašā mirklī sākt smieties! Ha-ha-ha-ha!

Robijs bija gluži kā sajucis.

Sieva nolika karoti un, pagriezusies pret mani, sacīja:

— Nekad tu neļauj mierīgi paēst pusdienas. Atradis gan, ar ko noņemties. Ar saviem

muļķīgajiem jokiem tu esi novedis nabagi robotu līdz histērijai.