Kad būs uzvarēts laiks

Asaras slaucīdama, viņa izgāja no istaba,s, Klusēdama, augsti paceltu galvu, ārā izpeldēja arī sievasmāte.

Mēs abi ar Robiju palikām vieni.

Un tad nu viņš īsti parādīja, ko māk.

Vārds «muļķīgie» bija uzjundījis viņa paplašinātā leksikona dzīlēs veselu sinonīmu lavīnu.

— Muļķis! — viņš rēca ar visu savu dinamiku jaudu. — Erms! Stulbenis! Kretīns! Dulnais! Psihopāts! Šizofrēniķis! Smejies, deģcnerāt, tāpēc ka tas ir smieklīgi! Ikss nav vienlīdzīgs igrekam, tāpēc ka igreks ir vienlīdzīgs iksam, ha-ha-ha-ha!

Negribu šo nejēdzīgo ainu aprakstīt līdz galam. Bīstos, ka es neizturējos tā, kā īstam vīram klājas. Kamēr pār manu galvu bira lamu vārdu krusa, es, bezspēcīgā niknumā savilcis dūres, sāku gļēvi irgot, cenzdamies nomierināt satracināto robotu.

— Smejies skaļāk, stulbais lops! — viņš nespēja rimties. — Ha-ha-ha-ha!

Nākamajā dienā ārsts man pavēlēja palikt gultā, jo konstatēja spēcīgu hipertonijas lēkmi.

Robijs ļoti lepojās ar savu spēju pazīt un atšķirt redzes tēlus. Viņam bija taisni apbrīnojama redzes atmiņa — simtiem sarežģītu ornamentu vidū Robijs varēja atrast kādu

vienu, kuram bija tikai reizi uz mirkli uzmetis acis.

Es visādi centos viņā šīs īpašības attīstīt.

Vasarā sieva aizbrauca atvaļinājumā, sievasmāte — ciemos pie dēla, un mēs ar Robiju palikām dzīvoklī divi vien.

— Tevis dēļ man prāts mierīgs, — sieva atvadīdamās sacīja, — Robijs par tevi rūpēsies. Skaties tikai, ka nedari viņam pāri.

Laiks bija karsts, un es, kā paradis šajā gadalaikā, nodzinu matus līdz ādai.

Pārnācis mājās no frizētavas, es pasaucu Robiju. Viņš tūdaļ ieradās.

— Lūdzu, Robij, dodiet man pusdienas.

— Viss ēdiens šai dzīvoklī, tāpat kā visas mantas, kas tajā atrodas, izņemot komunālās iekārtas priekšmetus, pieder tā īpašniekam. Jūsu lūgumu nevaru izpildīt, jo tas būtu mēģinājums piesavināties svešu īpašumu.

— Bet es taču esmu šā dzīvokļa īpašnieks.

Robijs pienāca man cieši klāt un vērīgi aplūkoja no galvas līdz kājām.

— Jūsu izskats neatbilst šā dzīvokļa īpašnieka izskatam, kas saglabājies manas atmiņas šūnās.

— Es tikai esmu nodzinis matus, Robij, bet citādi palicis gluži tāds pats, kāds biju. Vai jūs tiešām neatceraties manu balsi?

— Balsi var ierakstīt magnetofona lentē, — Robijs sausi atteica.

— Bet ir taču vēl simtiem citu pazīmju, kas liecina, ka es esmu es. Es aizvien domāju, ka spējat izšķirt tik elementāras parādības.

— Ārējais tēls ir objektīva realitāte, kas nav atkarīga no mūsu apziņas.

Viņa uzpūtīgā pašapziņa man sāka krist uz nerviem.

— Es jau sen gribēju ar jums nopietni parunāt, Robij. Man šķiet, ka jums būtu daudz noderīgāk nepiebāzt savu atmiņu ar pārmērīgi sarežģītiem jēdzieniem, bet vairāk domāt par jūsu galveno uzdevumu izpildīšanu.

— Es iesaku jums atstāt šo telpu, — viņš ātri nobēra. — Atstāt, aizvākties, pazust, aiziet projām. Ja ne, es izmantošu fizisku spēku, varmācību, piespiešanu, sitienus, dauzīšanu, piekaušanu, spērienus, traumas, miesas bojājumus.

Es diemžēl zināju, ka tad, kad Robijs sāk šādi izskaidroties, nav nekādas jēgas ar viņu strīdēties.

Turklāt mani nebūt nevaldzināja izredzes saņemt no viņa pļauku. Roka viņam ir smaga.

Trīs nedēļas mitinājos pie drauga un atgriezos mājās tikai tad, kad pārbrauca sieva.

Pa to laiku arī mati jau bija mazliet atauguši.

… Tagad Robijs mūsu dzīvoklī jūtas pilnīgi kā savās mājās. Kvern augiem vakariem pie televizora. Pārējā laikā, pats par sevi tīksminādamies, rakņājas savā shēmā, turklāt skaļi svilpodams kādu melodiju. Taču diemžēl konstruktors nav viņu apveltījis ar muzikālo dzirdi.

Bīstos, ka Robija cenšanās pilnveidoties jau ifik kļūt perversa. Saimniecības darbus viņš d;ira ar lielu nepatiku un neiedomājami nevīžīgi. Pret visu, kas neattiecas uz viņa personu, robots izturas ar acīm redzamu nevērību un ar visiem sarunājas augstprātīgi.

Sieva centās pielāgot viņu tulkošanai no svešvalodām. Robijs apbrīnojami viegli iemācījās no galvas franču-krievu valodas vārdnīcu un tagad aizrautīgi citu pēc cita kaudzēm lasa lubu romānus. Kad kāds palūdz, lai pārtulko izlasīto, viņš nevērīgi atbild:

— Nav nekā interesanta. Izlasiet pats.

Es iemācīju viņu spēlēt šahu. Sākumā viss ritēja tīri gludi, taču vēlāk acīmredzot loģiskā analīze viņam bija parādījusi, ka negodīga spēle dod visdrošāko iespēju uzvarēt.

Robijs izmanto katru izdevīgu gadījumu, lai nemanot pārstatītu uz šaha galdiņa manas figūras.

Reiz partijas vidū pamanīju, ka pazudis mans karalis.

— Kur jūs esat licis manu karali, Robij?

— Trešajā gājienā jums bija mats, un es to noņēmu, — viņš nekaunīgi paziņoja.

— Tas taču teorētiski nav iespējams. Pirmajos trīs gājienos matu nedrīkst pieteikt. Nolieciet karali atpakaļ vietā!

— Jums vēl jāpamācās spēlēt, — viņš atcirta, noslaucīdams figūras no galdiņa.

Pēdējā laikā Robijā radusies interese par dzeju. Diemžēl šī interese ir gaužām vienpusīga. Viņš ir spējīgs stundām studēt klasiķus, lai sameklētu kļūdu ritmā vai kādu nepareizi veidotu teikumu. Ja tas izdodas, tad visa māja trīc no viņa smieklu rēkoņas.

Robija raksturs bojājas ar katru dienu vairāk.

Vienīgi elementārs godīgums neļauj man viņu kādam atdāvināt.