Kapsētas grāmata

Bērns piezemējās uz pūkainu, mīkstu rotaļlietu kaudzes, kas bija sakrauta pie gultiņas, dažas no tām bija dāvinātas viena gada jubilejā tikai pirms sešiem mēnešiem, bet citas mantotas no vecākās māsas. Viņš pārsteigts novēlās uz grīdas, bet neraudāja. Zēns zināja: ja viņš sāks raudāt, pieaugušie atnāks un atkal ieliks viņu gultiņā.

Mazulis izrāpoja ārā no istabas.

Kāpnes, kas veda augšup, bija sarežģīts izgudro­jums, un viņš to vēl nebija kārtīgi apguvis. Tomēr leju­pejošās kāpnes, kā viņš jau bija atklājis, bija diezgan vienkāršas. Mazulis apsēdās uz augšējā pakāpiena un šļūca lejā uz sava labi nopolsterētā dibena.

Bērnam mutē bija pupucis gumijas knupītis; māte gan bija sākusi apgalvot, ka drīz vien viņš būs par lielu, lai tādu zīstu.

Autiņbiksītes ceļojumā uz pirmo stāvu bija nošļu­kušas, un, kad mazulis nošļūca no pēdējā pakāpiena un nostājās uz pirmā stāva grīdas, tās nokrita zemē. Viņš atstāja autiņbiksītes turpat, paliekot tikai naktskrekliņā. Kāpnes aiz muguras veda augšup uz viņa istabu un vecāku guļamistabu, bet durvis uz ielu bija aicinoši pavērtas…

Bērns, mazliet vilcinoties, izgāja no mājas. Migla viņu apskāva kā sen pazaudētu draugu. Un tad, sā­kumā nedroši, bet vēlāk arvien ātrāk un pārliecino­šāk, zēns sāka steberēt kalnā.

Migla kalna galā bija plānāka. Spīdēja pusmēness protams, ne jau tik spoži kā saule, bet bija pietiekami gaišs, lai redzētu kapsētu.

Ieskatieties!

Jūs redzētu pamesto kapliču, kuras dzelzs durvis ir noslēgtas ar piekaramo atslēgu, efejas, kas vijas ap torni, un mazu kociņu, kurš aug notekcaurulē uz jumta.

Jūs redzētu kapus, kapakmeņus, krustus un pie­miņas plāksnes. Jūs pat pamanītu trusi, žurku vai zebieksti izsprūkam no krūmāja un pārskrienam pāri taciņai.

Ja jūs tonakt būtu kapsētā, mēnesgaisma jums to visu laipni izgaismotu.

Tomēr, visticamāk, jūs neredzētu bālu, tuklu sie­vieti, kas nāca pa celiņu netālu no galvenajiem vārtiem, bet, ja viņu tomēr būtu pamanījuši, tad, ieskatoties tuvāk, saprastu, ka viņa ir tikai mēnesgaisma, migla un ēna. Tomēr tuklā, bālā sieviete šeit bija. Viņa nāca pa taciņu garām vairākiem pussabrukušiem kapakme­ņiem tieši uz galvenajiem kapsētas vārtiem.

Vārti bija slēgti. Tos vienmēr aizslēdza četros pēc­pusdienā ziemā un astoņos vakarā vasarā. Daļu kap­sētas apjoza dzelzs sēta ar asiem pīķiem, bet pārējo no pasaules norobežoja bieza mūra siena. Metāla stieņi vārtos stāvēja cieši cits pie cita, tie nelaistu cauri ne pieaugušu vīrieti, ne desmitgadīgu puišeli…

-    Ouven! izsaucās bālā sieviete. Viņas balss izskanēja kā lapu čaboņa vējā. Ouven! Nāc šurp un paskaties!

Viņa noliecās, lai aplūkotu kaut ko uz zemes, un mēnesgaismā izlīda gara ēna, kas pamazām pārtapa sirmā pusmūža vīrā. Viņš palūkojās uz sievu un uz viņas neparasto atradumu un pakasīja pakausi.

-    Ouvena kundze, viņš uzrunāja savu laulāto draudzeni tieši tā, kā viņa laikā bija pieņemts, vai tas tiešām ir tas, ko es domāju?

Tobrīd radījums, kuru Ouvenu pāris aplūkoja, bei­dzot bija pamanījis Ouvena kundzi. Viņš pavēra muti, ļaujot knupītim nokrist zemē, un pastiepa mazu, tuklu roķeli, it kā vēlētos satvert Ouvena kundzes pirkstu.

-   Lai sasper mani jods, teica Ouvena kungs, ja tas nav mazulis!

-    Protams, tas ir bērns, viņa sieva attrauca. Jautājums: ko ar viņu lai dara?

-   Jā, tas ir nopietns jautājums, Ouvena kundze, sacīja viņas vīrs, tomēr tas nav mūsu jautājums. Jo šis mazulis ir nepārprotami dzīvs, un kā tādam viņam nav vietas mūsu vidū, viņš nepieder pie mūsu pasaules.

-    Paskaties, kā viņš smaida! priecājās Ouvena kundze. Viņam ir pats jaukākais smaids pasaulē! Un sieviete ar vienu caurspīdīgo roku noglāstīja mazuļa plānos, gaišos matus. Bērns sajūsmā ieķiķinājās.

Pāri kapsētai pārlaidās vēsa brāzma, aizdzenot miglu uz kalna pakāji (jo kapsēta atradās pašā kalna galā un taciņas rāpās kalnā augšup un līda lejup no visām pusēm). Atskanēja skaļš troksnis kāds raus­tīja, purināja un kratīja kapsētas galvenās ieejas vecos vārtus, žvadzinot smago piekaramo atslēgu un ķēdi, kas vārtus noslēdza.

-    Redzi nu, Ouvena kungs sacīja, lūk, arī šī mazuļa radinieks, kas nāk viņu atgriezt mīlošās ģime­nes klēpī. Lai mazais iet pie savējiem, viņš piebilda, jo Ouvena kundze joprojām bija apvijusi savas caur­spīdīgās rokas ap bērnu, glāstot un apmīļojot to.

Ouvena kundze iebilda: Viņš nu gan neizskatās pēc ģimenes locekļa. Melnā mētelī tērptais vīrie­tis bija novērsies no galvenajiem vārtiem un tagad mēģināja iekļūt pa sānu vārtiem. Arī tie bija kārtīgi aizslēgti. Pagājušajā gadā kapsētā bija uzdarbojušies vandaļi, un pilsētas dome kopš tā laika bija Pieņēmusi Stingrākus Noteikumus.

-   Iesim nu, Ouvena kundze. Lai paliek. Bet paskat tik… Ouvena kungs negaidīti satrūkās, jo viņa redzeslokā pēkšņi parādījās spoks. Viņam atkārās žoklis, un viņš vairs nespēja pateikt neko sakarīgu.