Kapsētas grāmata

-     Pienākumu? Džozijs Vortingtons pašūpoja galvu, it kā mēģinot nokratīt zirnekļa tīklus. Jūsu pienākums, kundze, ir pret kapsētu un tiem, kas veido šo iedzīvotāju kopienu, pret godājamiem gariem un dižciltīgiem mirušajiem, un visiem pārējiem. Jūsu pie­nākums ir atgriezt šo radījumu cik ātri vien iespē­jams viņa īstajās mājās, un tās nav šeit!

-   Viņa māte uzticēja bērnu man, sacīja Ouvena kundze, it kā tas būtu svarīgākais arguments.

-   Mana mīļā sieviete…

-    Es neesmu jūsu mīļā sieviete, sacīja Ouvena kundze, pieceļoties kājās. Godīgi sakot, es pat nesa­protu, kāpēc joprojām esmu šeit un runāju ar jums, iedomīgajiem, vecajiem pamuļķiem, ja zēns drīz vien pamodīsies un būs izsalcis. Kur es viņam kapsētā atradīšu ēdienu, ja drīkst jautāt?

-    Tieši par to mēs runājam, stīvi noteica Gajs Pompejs. Ar ko jūs viņu pabarosiet? Kā jūs par viņu rūpēsieties?

Ouvena kundzes skatiens kaismē dega. Es varu zēnu pieskatīt tikpat labi kā viņa māte, viņa paziņoja.

-   Viņa man uzticēja savu dēlu. Paskatieties es turu viņu klēpī! Es varu viņam pieskarties!

-  Padomā taču, Betsij, sacīja Sloteru māte, sīciņa, veca sieviete, tērpusies garā apmetnī un lielā aubē, kuru bija valkājusi dzīves laikā un kurā bija apbedīta.

-    Kur gan viņš dzīvos?

-   Te! Ouvena kundze visu bija izdomājusi. Mēs varam viņam piešķirt Kapsētas Privilēģijas.

Sloteru mātes mute kļuva par sīciņu "o". Bet… viņa beidzot ierunājās.

-   Bet kāpēc ne? Nebūs jau pirmā reize, kad esam piešķīruši Kapsētas Privilēģijas nepiederošai personai.

-   Tiesa, sacīja Gajs Pompejs. Bet viņš nav dzīvs! Tobrīd svešinieks saprata, ka viņš grib to vai ne -

ir iesaistīts sarunā, tāpēc negribīgi iznāca no ēnām, atdaloties no tām kā gabals tumsas. Neesmu gan, viņš piekrita, bet es saprotu Ouvena kundzes teikto.

-   Vai tiešām, Sailas? jautāja Džozijs Vortingtons.

-   Jā. Uz labu vai uz ļaunu un es cieši ticu, ka uz labu, Ouvena kundze un viņas vīrs ir ņēmuši bērnu savā gādībā. Bet vajadzēs vairāk par pāris labām dvē­selēm, lai uzaudzinātu šo bērnu. Būs vajadzīga kap­sēta, Sailass sacīja.

-    Un kā būs ar ēdienu un visu pārējo?

-    Es varu iet un nākt, kad vēlos. Es sagādāšu ēdienu, Sailass apsolīja.

-   Tā jau tu saki, Sloteru māte iebilda, bet tu nāc un ej, kad vēlies. Ja pazudīsi uz nedēļu vai ilgāk, tas puika nomirs badā.

-   Jūs esat gudra sieviete, Sailass teica. Tagad saprotu, kāpēc kapsētā jūs tik augstu vērtē. Viņš nespēja ietekmēt mirušo domas tā, kā dzīvo prātus, tomēr varēja izmantot savas pārliecināšanas dotības un glaimus, jo arī mirušajiem tie nebija vienaldzīgi. Tomēr arī pašam Sailasam bija jāpieņem lēmums.

-   Lai notiek. Ja Ouvenu pāris apņemas būt par zēna vecākiem, es būšu viņa aizbildnis. Apmetīšos uz dzīvi kapsētā, un, ja man kādu dienu vajadzēs doties prom, es atradīšu kādu, kurš ieņems manu vietu, atnesīs bērnam ēdienu un parūpēsies par viņu. Par mājvietu mēs varam izmantot baznīcas kapliču, viņš vēl piebilda.

-   Bet, iebilda Džozijs Vortingtons, tas ir bērns! Cilvēku bērns! Es tikai gribu teikt… Es domāju… Es uzskatu, ka tas nav iespējams! Sī ir kapsēta, nevis bērnistaba, sasodīts!

-    Tieši tā, Sailass pamāja. Pareizi, ser Džozij! Es pats nespētu pateikt labāk! Tieši tāpēc ir svarīgi, lai bērns tiktu audzināts tā, lai minimāli ietekmētu piedodiet par izteicienu kapsētas dzīvi. To pateicis, viņš devās pie Ouvena kundzes un palūkojās uz bērnu, kas gulēja viņai rokās. Tad Sailass sarauca uzacis. Vai zēnam ir vārds, Ouvena kundze?

-    Viņa māte man nepateica, Ouvena kundze paraustīja plecus.

-   Vecais vārds viņam tik un tā tagad nederētu, Sailass sacīja. īpaši, ņemot vērā, ka ārpus kapsē­tas ir ļaudis, kas vēl šim mazulim ļaunu. Labāk paši izvēlēsimies viņam vārdu.

Gajs Pompejs pienāca tuvāk un palūkojās uz bērnu.

-   Viņš izskatās pēc mana prokonsula Marka. Sauksim viņu par Marku.

Džozijs Vortingtons iebilda: Viņš vairāk atgādina manu dārznieku Stebinsu. Tomēr es neieteiktu viņu saukt šajā vārdā. Tas vīrs dzēra kā lops.

-    Man viņš atgādina manu māsasdēlu Hariju, ierunājās Sloteru māte, un tagad jau likās, ka visi kap­sētas iedzīvotāji ir gatavi iesaistīties, stāstot, kuram sen aizmirstam radiniekam vai paziņam mazulis līdzi­nās, līdz Ouvena kundze beidzot iebilda.

-   Viņš nav līdzīgs nevienam, tikai sev, viņa sacīja.

-    Tāds kā viņš nav neviens.

-    Nu tad viņš būs Neviens, Sailass paziņoja.

-    Neviens Ouvens.

Un tieši tobrīd, it kā atsaucoties uz vārdu, bērns plaši atvēra acis. Viņš palūkojās apkārt, novērtējot miru­šos, miglu un mēnesnīcu. Tad mazulis paskatījās uz Sailasu. Viņš nenovērsās. Viņa skatiens bija nopietns.

-   Neviens! Kas gan tas par vārdu! kašķīgi izsau­cās Sloteru māte.

-   Tas ir viņa vārds, mierīgi teica Sailass. Labs vārds. Tas viņu pasargās.

-    Es tikai negribu nekādas nepatikšanas, sacīja Džozijs Vortingtons. Bērns palūkojās uz viņu un tad vai nu tāpēc, ka bija izsalcis, noguris vai sailgojies pēc mājām, saviebās un sāka raudāt.

-   Ejiet, Gajs Pompejs pavēlēja Ouvena kundzei.

-    Mēs turpināsim apspriedi bez jums.