Kapsētas grāmata

Nevs bija kluss bērns ar gudrām, pelēkām acīm un mīkstiem, peļu pelēkiem matiem. Lielākoties viņš bija paklausīgs. Viņš ātri iemācījās runāt un, līdzko bija apguvis šo māku, nelika mierā kapsētas iedzīvotājus ar dažādiem jautājumiem. Kāpēc man nav ļauts iet ārā no kapsētas? viņš jautāja. Vai arī: Kā es varu izdarīt to, ko tikko paveica viņš? Un: Kurš te dzīvo? Pieaugušie centās, cik spēja, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, bet viņu atbildes ļoti bieži bija neskaidras, mulsinošas vai pretrunīgas, un tad Nevs devās uz veco kapliču parunāt ar Sailasu.

Zēns tur parasti sēdēja, gaidot saulrietu, kad Sai­lass pamodās.

Vienmēr varēja paļauties, ka aizbildnis visu izskaid­ros tik vienkārši un loģiski, lai Nevs saprastu.

Tev nav ļauts iziet no kapsētas patiesībā mūs­dienās saka nevis nav ļauts, bet nedrīkst -, jo tikai šeit mēs varam tevi pasargāt. Te tu dzīvo, un te dzīvo visi, kas tevi mīl. Ārpasaule tev nav droša. Pagaidām vēl ne.

-    Bet tu ej ārā! Tu katru nakti ej prom no kapsē­tas!

-    Es esmu daudz, daudz vecāks nekā tu. Un es visur esmu drošībā.

-   Arī es visur esmu drošībā!

-   Kaut nu tā būtu taisnība! Tomēr varu tev droši apgalvot: kamēr tu paliec šeit, tu esi pasargāts.

Vai:

-    Kā tu vari tā izdarīt? Dažas prasmes var apgūt mācoties, dažas trenējoties, bet citas iegūstam tikai ar laiku. Tu daudz ko pratīsi, ja centīgi mācīsies. Drīz vien apgūsi Izgaišanu, Aizslīdēšanu un Pastaigu Sap­ņos. Bet ir prasmes, kas dzīvajiem ir teju neiespē­jamas, un, lai iemācītos tās, tev būs jāgaida ilgāk. Tomēr esmu pārliecināts, ka ar laiku tev izdosies.

-   Galu galā tev ir piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, Sailass reiz teica. Tāpēc Kapsēta par tevi rūpējas. Kamēr tu dzīvo šeit, tu vari redzēt tumsā un staigāt tur, kur dzīvajiem nav ļauts. Dzīvie tevi neredz. Arī man reiz tika piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, bet tās man nedod nekādas citas priekšrocības kā vien iespēju te mitināties.

-   Es gribētu būt tāds kā tu, Nevs sacīja, uzmetot lūpu.

-    Nē, negribētu vis, Sailass stingri teica.

Vai arī:

-    Kas tur guļ? Zini, Nev, lielākoties to var izlasīt uz kapakmeņiem. Vai tu jau proti lasīt? Vai zini alfa­bētu?

-   Ko?

Sailass pašūpoja galvu, bet neko neteica. Ouvena kungs un kundze savas dzīves laikā nebija aizrāvušies ar lasīšanu, un kapsētā nebija ābeču.

Nākamajā naktī Sailass ieradās pie Ouvenu mājī­gās kapavietas ar trim biezām grāmatām divas no tām bija krāsainas ābeces (A ir aita, B ir bumbieris) un trešā bija bērnu grāmata "Kaķis cepurē". Viņam līdzi bija arī papīrs un vaska krītiņi. Tad aizbildnis aizveda Nevu pie jaunāko un tīrāko kapakmeņu plāk­snēm un parādīja, kā uz tām var saskatīt alfabēta burtus, sākot ar lielā A aso smaili.

Sailass deva Nevam uzdevumu atrast visus alfa­bēta burtus kapsētā -, un zēns drīz vien ar lepnumu to bija izpildījis, atklājumus noslēdzot ar Ecekiēla Ulmzlija kapakmeni, kas bija iebūvēts vecās kapličas sienā. Aizbildnis ar viņa veikumu bija ļoti apmierināts.

Katru dienu, dodoties pastaigā pa kapsētu, Nevs ņēma papīru un krītiņus līdzi un, cik labi vien prata, norakstīja no kapakmeņiem vārdus, uzvārdus un gadskaitļus. Katru vakaru, pirms Sailass devās ārā pasaulē, zēns lūdza aizbildnim izlasīt norakstīto un iztulkot latīņu teicienus, kurus Ouveni visbiežāk nesaprata.

Bija saulaina diena; kamenes bija devušās izpētīt savvaļas puķes, kas auga kapsētas malā, un, mierīgi zumēdamas, vāca medu no irbulenēm un zilajiem zva­niņiem, bet Nevs zvilnēja pavasara saulē, vērojot, kā bronzas krāsas vabole rāpo pa Geo. Rīdera, viņa sie­vas Dorkas un dēla Sebastiāna (Fidelis ad Mortem) kapakmeni. Nevs bija norakstījis uzrakstu no viņu pieminekļa un tagad domāja tikai par vaboli, līdz viņu iztraucēja skanīga balss:

-    Puika, ko tu te dari?

Nevs palūkojās augšup. Pie irbuleņu krūma kāds stāvēja un viņu vēroja.

-    Neko, zēns atteica un izbāza mēli.

Seja otrpus irbuleņu krūmam saviebās gluži kā garguja ar izbāztu mēli un izvalbītām acīm, un tad atkal tā bija meitenes sejiņa.

-   Tas bija lieliski, Nevs izdvesa.

-   Es protu parādīt visādus baigos ģīmjus, meitene lepni teica. Skaties! Viņa ar vienu pirkstu pacēla degungalu, savilka muti muļķīgā smaidā, samiedza acis un piepūta vaigus. Vai zini, kas tas bija?

-    Nē.

-    Tas bija sivēns, muļķīt!

-   Ak tā… Nevs padomāja. Sivēns kā pie burta "S"?

-    Nu protams. Pagaidi!

Meitene izlīda no irbuleņu krūma un nostājās bla­kus Nevam, kas bija piecēlies kājās. Viņa bija mazliet vecāka par zēnu, mazliet garāka, un viņai mugurā bija drēbes spilgtās krāsās dzeltenā, rozā un oranžā. Nevs savā pelēkajā līķautā jutās nevīžīgs un noplucis.

-    Cik tev ir gadu? meitene vaicāja. Ko tu te dari? Vai tu te dzīvo? Kā tevi sauc?

-    Es nezinu, nomurmināja Nevs.

-    Tu nezini, kā tevi sauc? pārjautāja meitene. Protams, tu zini, kā tevi sauc! Visi zina savu vārdu. Murmulis!

-    Es zinu, kā mani sauc, aizstāvējās Nevs. Un es zinu, ko šeit daru. Bet es nezinu atbildi uz to pirmo jautājumu.

-    Tu nezini, cik tev ir gadu?

Zēns pamāja.

-   Kad tev pēdējo reizi bija dzimšanas diena? jau­tāja meitene.