Kapsētas grāmata

Nevs un Skārleta kopā klīda pa kapsētu katru nedēļas nogali, lasot vārdus uz kapakmeņiem un tos norakstot. Nevs atklāja Skārletai to, ko zināja par kapu, mauzoleju un kapeņu iedzīvotājiem, un viņa stāstīja zēnam par to, ko bija dzirdējusi vai izlasījusi, un dažkārt viņa stāstīja par ārpasauli par mašī­nām, autobusiem, televīziju un lidmašīnām (Nevs bija redzējis tās lidojam pāri kapsētai un bija domā­jis, ka tie ir lieli, sudraboti, trokšņaini putni, bet nekad nebija par tiem interesējies). Savukārt Nevs stāstīja draudzenei par laikiem, kad bija dzīvojuši kapsētas iemītnieki, kā Sebastians Rīders braucis uz Londonu un redzējis karalieni resnu sievieti zvērādas cepurē, kas nikni blenzusi uz visiem un nebija runājusi ne vārda angliski. Sebastians Rīders nespēja atcerēties, kuras valsts karaliene tā bijusi, bet viņš uzskatīja, ka viņa nevarēja būt karaliene pārāk ilgi.

-    Kad tas notika? jautāja Skārleta.

-   Viņš nomira 1583. gadā, tā rakstīts uz viņa kap­akmens… Tātad pirms tam.

-   Kurš ir visvecākais kapsētas iemītnieks? gribēja zināt Skārleta.

Nevs sarauca pieri. Laikam Gajs Pompejs. Viņš te ieradās simts gadus pēc pirmajiem romiešiem. Viņš pats man tā teica. Viņam patika šejienes ceļi.

-    Tātad viņš ir visvecākais?

-    Man tā šķiet.

-   Vai mēs varam ierīkot spēļu māju kādā no tām akmens kapenēm?

-    Tu nevari tajās ieiet. Tās visas ir aizslēgtas.

-   Vai tu vari tajās ieiet?

-    Protams!

-    Kāpēc tad es nevaru?

-    Tāpēc, ka man ir piešķirtas Kapsētas Privilēģi­jas, zēns paskaidroja. Tās ļauj man nokļūt visur, kur gribu.

-    Es gribu ieiet tajā akmens mājā un ierīkot tur spēļu mājas!

-   Tu nevari.

-   Tu esi nejauks!

-    Neesmu vis!

-    Esi gan! Nejaucēns!

-    Neesmu vis!

Skārleta salika rokas jakas kabatās un devās prom neatvadījusies, pārliecināta, ka Nevs vienkārši negrib ielaist viņu akmens mājās, un vienlaikus jūtot, ka ir bijusi pret zēnu netaisna, un tāpēc kļūstot vēl dus­mīgāka.

Tovakar pēc maltītes Skārleta jautāja mammai un tētim, vai šajā zemē kāds dzīvoja, pirms te ieradās romieši.

-    Kur tu dzirdēji par romiešiem? tēvs brīnījās.

-   To taču visi zina, Skārleta teica, saraukusi pieri. Nu, vai pirms viņiem te kāds dzīvoja?

-   Pirms tam šajā zemē dzīvoja ķelti, māte paskaid­roja. Vēl ilgi pirms romiešiem. Romieši iekaroja ķel­tus.

Uz soliņa pie vecās kapličas Nevs risināja līdzīgu sarunu.

-   Visvecākais? Sailass pārjautāja. Godīgi sakot, Nev, es nezinu. Vecākais, ar kuru esmu runājis, ir Gajs Pompejs, bet, pirms šajā zemē ieradās romieši, te dzīvoja cita tauta. Liela tauta. Kā tev veicas ar alfabētu?

-    Man šķiet, ka labi. Kad es mācīšos zilbes?

Sailass brīdi domāja. Es nešaubos, viņš teica,

ka te ir apbedīti daudzi talantīgi cilvēki, un gan jau viņu vidū atradīsies arī kāds skolotājs. Es pamek­lēšu.

Nevs bija sajūsmā. Viņš jau iztēlojās, ka drīz vien varēs izlasīt visu, ko vēlēsies, un tad viņam pavērsies visa stāstu pasaule.

Kad Sailass pameta kapsētu, lai dotos savās darī­šanās, Nevs devās uz kapelu vītolu paēnā un pasauca Gāju Pompeju.

Vecais romietis žāvādamies iznāca no savas mīt­nes. Ā. Nūja. Dzīvais zēns, viņš novilka. Kā tev klājas, dzīvo zēn?

-    Paldies, labi, ser, Nevs pieklājīgi atteica.

-   Labi, man prieks to dzirdēt. Vecā romieša mati mēnesgaismā šķita sniegbalti; viņam mugurā bija toga, kurā viņš bija apbedīts, bet zem tās bieza vilnas veste un kājās getras, jo šī bija auksta zeme pašā pasau­les malā, aukstāk bija tikai Kaledonijas ziemeļos, kur cilvēki vairāk līdzinājās dzīvniekiem un tērpās oran­žās ādās, un bija pārāk mežonīgi, lai tos iekarotu pat romieši, tāpēc tiem drīz vien bija lemts pazust mūžī­gajā ziemā.

-   Vai tu esi visvecākais? Nevs vaicāja.

-   Visvecākais kapsētā? Jā, tas esmu es.

-    Tātad tu esi pirmais, kas te apglabāts?

Vecais romietis vilcinājās. Gandrīz pirmais, viņš atteica. Pirms ķeltiem šajā salā dzīvoja cita tauta, un viens no viņiem šeit ir apbedīts.

-   Ak tā, Nevs novilka un pēc brīža jautāja: Un kur ir viņa kaps?

Gajs norādīja uz kalnu.

-   Viņš dzīvo pašā kalna galā? Nevs jautāja.

Gajs pašūpoja galvu.

-    Kur tad?

Vecais romietis noliecās un sabužināja Nevam matus.

Kalnā, viņš sacīja. Iekšā kalnā. Mani šeit atnesa apglabāt draugi. Viņiem sekoja vietējie varas vīri un mīmi, kuri bija uzlikuši manas sievas viņa

nomira no drudža Kamulodonā un mana tēva viņš

»

tika nogalināts sadursmē Gallijā maskas. Trīssimt gadus pēc manas nāves kāds zemnieks, meklēdams jau­nas ganības aitām, atklāja milzu akmeni, kas sargāja ieeju alā, nostūma to malā un devās lejup, cerēdams atrast dārgumus. Kad viņš iznāca ārā, viņa tumšie mati bija tikpat balti kā manējie…

-    Ko viņš redzēja?