Kapsētas grāmata

-   Tagad pakāpieni kļūst platāki. Mēs iznākam kaut kādā lielā istabā, bet pakāpieni turpinās. Nekusties! Labi, tagad esmu starp tevi un istabu. Turies ar kreiso roku pie sienas.

Viņi turpināja kāpt lejup. Pēdējais pakāpiens, un būsim uz akmens grīdas, Nevs sacīja. Tā gan ir drusku nelīdzena.

Telpa bija maza. Uz grīdas atradās akmens plāksne galda augstumā, un vienā stūrī bija zema dzega, uz kuras bija izkārtoti daži priekšmeti. Uz grīdas bija arī kauli, patiešām veci kauli, un tur, kur beidzās trepes,

Nevs saskatīja sažuvušu ķermeni garā, brūnā mētelī tas laikam bija tas jaunais vīrietis, kurš gribēja kļūt bagāts. Zēns nosprieda, ka puisis ir tumsā paslīdējis un nokritis.

Pēkšņi atskanēja troksnis, tāda kā šņākoņa, it kā čūska lodātu pa sausām lapām. Skārleta ciešāk satvēra Neva roku.

-   Kas tas ir? Vai tu kaut ko redzi? -Nē.

Skārleta izdvesa skaņu, kas daļēji bija elsas, daļēji vaimanas, un Nevs kaut ko ieraudzīja un nejautājis saprata, ka arī meitene redz to pašu.

Telpas galā bija gaisma, un šajā gaismā parādījās vīrs; viņš nāca caur akmens sienu, un Nevs dzirdēja, ka Skārleta apslāpēti iekliedzas. Vīrs šķita labi sagla­bājies, tomēr bija skaidrs, ka viņš jau sen kā ir miris. Viņa ādu klāja uzkrāsoti (tā domāja Nevs) vai teto­vēti (tā domāja Skārleta) purpurkrāsas zīmējumi un raksti. Ap kaklu svešajam bija kaklarota ar asiem, gariem zobiem.

-   Es esmu šīs vietas saimnieks! tēls sacīja, un šie vārdi izklausījās tik senatnīgi un ar tik pamatīgu rīkles skaņu, ka gandrīz vai šķita tie nemaz nav vārdi. Es sargāju šo vietu no visiem, kas tai varētu kaitēt!

Vīram bija milzīgi redzokļi. Nevs drīz vien saprata, ka ap acīm svešajam ir apvilkti purpura krāsas riņķi, kas darīja viņu līdzīgu pūcei.

-   Kas tu esi? Nevs vaicāja, ciešāk satverot Skār­letas roku.

Purpura Vīrs neizrādīja, ka būtu dzirdējis jautā­jumu. Viņš nikni blenza uz bērniem.

-    Ejiet prom no šīs vietas! viņš kliedza. Nevs apjauta, ka dzird tikai rūkoņu, bet vārdu nozīme atbalsojas viņam galvā.

-   Vai viņš darīs mums pāri? Skārleta vaicāja.

-   Es tā nedomāju, Nevs atteica. Tad viņš vērsās pie Purpura Vīra ar vārdiem, kuri viņam bija iemā­cīti: Man ir piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, un es varu staigāt, kur vēlos.

Purpura Vīrs neko neatbildēja, un tas Nevu paga­lam pārsteidza, jo pat visnejaukākie kapsētas iemīt­nieki atmaiga, izdzirdot šos vārdus. Nevs jautāja:

-    Skārlet, vai tu vinu redzi?

-   Protams, redzu! Viņš ir liels, briesmīgs, tetovēts vīrs, kas grib mūs nogalināt! Nev, dzen viņu prom!

Nevs palūkojās uz mirušo brūnajā mētelī. Tam blakus uz akmens grīdas bija saplēsta lampa. Viņš bēga, Nevs skaļi prātoja, jo bija nobijies. Viņš paslīdēja, paklupa uz kāpnēm un nokrita.

-   Kurš?

-   Tas vīrs uz grīdas.

Skārleta izklausījās aizkaitināta, ne tikai apjukusi un nobijusies. Kāds vīrs uz grīdas? viņa jautāja.

-    Te ir pārāk tumšs! Vienīgais, kuru es redzu, ir tas lielais tetovētais.

Un tad, it kā lai pārliecinātu bērnus, ka viņš patie­šām ir šeit, Purpura Vīrs atgāza galvu un izgrūda pāris skaļu, jodelēšanai līdzīgu saucienu, kas lika

Skārletai tik cieši pieķerties pie Neva rokas, ka viņas nagi ieurbās zēna ādā.

Savukārt Nevam vairs nebija bail.

-   Piedod, ka es teicu viņi visi ir izdomāti, Skār­leta nočukstēja. Tagad es ticu. Viņi ir īsti!

Purpura Vīrs pacēla kaut ko virs galvas tas izskatījās pēc asa akmens naža. Visi, kas iebruks šajā vietā, mirs! kliedza tetovētais sargs savā rīkles balsī. Nevs domāja par vīru, kura mati bija nosir­mojuši vienā mirklī, kad viņš nonāca šajā kambarī, par to, ka viņš nekad neatgriezās kapsētā un nekad nevienam nestāstīja, ko bija redzējis.

-    Nē, tev bija taisnība, Nevs teica. Tieši šis ir.

-    Kas viņš ir?

-   Tikai iedomu tēls.

-     Nemuļķojies, Skārleta nošņāca. Es viņu redzu!

-   Tieši tā, Nevs palika pie sava. Un tu nevari redzēt mirušos. Viņš palūkojās apkārt. Labāk izbeidz, viņš teica Purpura Vīram. Mēs zinām, ka tas nav pa īstam.

-    Es mielošos ar jūsu aknām! bļāva Purpura Vīrs.

-    Nemielosies vis, Skārleta atteica, atviegloti nopūšoties. Nevam taisnība. Viņa pagriezās pret zēnu. Man šķiet, tas varētu būt putnubiedēklis.

-    Kas tas tāds? Nevs vaicāja.

-   Nu, tāda lelle, ko zemnieki izliek laukos, lai bie­dētu putnus.

-    Un kāpēc tad viņi tā dara? Nevs nesaprata. Viņam patika putni. Viņš domāja, ka tie ir ļoti jauki, turklāt putni palīdzēja uzturēt kapsētu tīru.

-    Es nezinu, tieši kāpēc. Varu pajautāt māmiņai. Bet vienreiz redzēju tādu pa vilciena logu un pajau­tāju vecākiem, kas tas ir. Putni domā, ka putnubiedēklis ir īsts cilvēks. Bet patiesībā tā ir tikai lelle, kas izveidota kā cilvēks. Tā tikai aizbiedē putnus.

Nevs palūkojās apkārt. Viņš teica: Lai arī kas tu būtu, tev nekas neiznāk. Mums nav bail. Mēs zinām, ka tu neesi īsts. Vienkārši liecies mierā.

Purpura Vīrs likās mierā. Viņš šķērsoja akmens plāksni un izgaisa.

Skārletai visa telpa nu iegrima tumsā. Bet tagad mei­tene atkal varēja sadzirdēt savādo skaņu, tā kļuva arvien skaļāka un skaļāka, it kā telpā kaut kas riņķotu.