Kapsētas grāmata

Tomēr Sailass kļūdījās. Pēc trim nedēļām kādā pelēkā pēcpusdienā Skārleta ieradās kapsētā abu vecāku pavadībā.

Viņi uzstāja, ka Skārletai visu laiku jāpaliek viņu redzeslokā, tāpēc gāja gabaliņu aiz meitenes. Skārle­tas māte ik pa laikam izsaucās, cik lieliski viss nokār­tojies un cik labi, ka viņi drīz vien dosies prom un nekad vairs šeit neatgriezīsies.

Kad Skārletas vecāki sāka kaut ko apspriest, Nevs uzsauca meitenei: Sveika!

-    Sveiks, Skārleta ļoti klusi atteica.

-    Es jau necerēju, ka vēlreiz tevi redzēšu.

-    Es teicu, ka nepārcelšos uz citu vietu, ja viņi mani pēdējo reizi neatvedis uz kapsētu.

-   Pārcelsies? Kurp?

-   Uz Skotiju. Tur ir kāda universitāte, kur tētis mācīs elementārdaļiņu fiziku.

Viņi gāja pa taciņu blakus viens otram maza meite­nīte spilgti oranžā mētelī un mazs zēns pelēkā līķautā.

-   Vai Skotija ir tālu?

-   Jā, viņa teica.

-   Ak tā…

-   Es cerēju, ka tevi šodien satikšu. Lai atvadītos.

-   Es te vienmēr esmu.

-   Bet tu taču neesi miris, Nevien Ouven, vai ne?

-    Protams, ne.

-   Bet tu taču te nevari dzīvot visu mūžu, vai ne? Kādu dienu tu būsi pieaudzis un varēsi iet un dzīvot tur, ārā.

Viņš pašūpoja galvu. Ārpasaule man nav droša.

-    Kas tā saka?

-   Sailass. Mana ģimene. Viņi visi.

Skārleta kādu brīdi klusēja.

Tēvs pasauca: Skārlet! Iesim, sirsniņ! Ir laiks. Mēs atvedām tevi uz kapsētu, kā tu vēlējies. Tagad laiks doties mājās.

Skārleta sacīja Nevam: Tu esi drosmīgs! Tu esi drosmīgākais cilvēks, kādu es pazīstu, turklāt tu esi mans draugs. Un man vienalga, pat ja tu esi izdo­māts. Tad viņa metās prom pa taciņu, pa kuru bija atnākusi, pretī saviem vecākiem un pasaulei.

Augstu virs viņiem nikni sarkanajās debesīs riņķoja radījumi ar milzīgiem, melniem spārniem.

3. NODAĻA Dieva suni

Ikkatrā kapsētā viens kaps pieder gūliem. Ja pietie­kami ilgi staigāsiet pa kapsētu, jūs to atradīsiet tas ir lietus noplicināts un uzblīdis, ar saplaisājušu vai salūzušu kapakmeni, to klāj liesa zāle, vai ap to kuplo nezāles, un pie šī kapa pārņem pamestības izjūta. Iespē­jams, šis kapakmens ir aukstāks par pārējiem akme­ņiem, un bieži vien nav iespējams izlasīt uzrakstu uz tā. Ja pie kapa atrodas statuja, tā ir bez galvas vai apau­gusi ar sūnām un ķērpjiem, un pati izskatās pēc milzu ķērpja. Ja kapsētā ir kaps, kuru šķietami apskādējuši huligāni, tie ir gūlu vārti. Ja kaps liek jums justies neomulīgi un mudina doties prom, tie ir gūlu vārti.

Arī Neva kapsētā bija tāds kaps.

Katrā kapsētā tāds ir.

Sailass devās prom.

Kad Nevs par to uzzināja, viņš jutās ļoti apbēdināts. Tagad zēns vairs nebija bēdīgs. Viņš bija nikns.

-   Kāpēc? viņš gribēja zināt.

-    Es jau teicu. Man kaut kas jānoskaidro. Lai to izdarītu, man nāksies ceļot. Lai ceļotu, man jādodas prom. Mēs jau to visu izrunājām.

-   Kas var būt tik svarīgs? Nevs savā sešus gadus vecajā prātā mēģināja izdomāt, kāpēc Sailass grib viņu pamest, bet nekas nenāca prātā. Tas nav godīgi!

Sailass palika mierīgs. Tas nav ne godīgi, ne nego­dīgi, Nevien Ouven. Tas vienkārši ir.

Nevu šī atziņa neiespaidoja. Bet tev ir jārūpējas par mani! Tu pats tā teici!

-   Kā tavam aizbildnim man pret tevi ir pienākumi, tas tiesa. Par laimi, es neesmu vienīgais, kas šajā pasaulē vēlas par tevi parūpēties.

-    Kurp tu dosies?

-Ārā. Prom. Ir kaut kas tāds, kas man jānoskaidro, un es to nevaru izdarīt šeit.

Nevs nošņācās un devās prom, sperot pa iedomā­tiem akmeņiem. Kapsētas ziemeļrietumu daļa bija ļoti aizaugusi un nekopta, saimnieks un Kapsētas Draugu biedrība nespēja to visu sakārtot. Nevs te ieradās, lai pamodinātu kādas Viktorijas laiku ģimenes bērnus, kuri visi bija miruši līdz desmit gadu vecumam, un viņi uzsāka spēlēt paslēpes mēnesnīcas apspīdētajos efeju džungļos. Nevs mēģināja izlikties, ka Sailass nemaz nedodas prom un ka nekas nemainīsies, bet, kad viņi bija beiguši rotaļu un Nevs gāja atpakaļ uz veco kapliču, viņš redzēja kaut ko tādu, kas mainīja vina domas.

Pirmo viņš pamanīja somu. No pirmā acu uzme­tiena Nevs zināja, ka tā ir Sailasa soma. Tā bija vis­maz simt piecdesmit gadus veca skaista ādas soma ar misiņa aizdarēm un melnu rokturi, tāda soma, kas varēja piederēt Viktorijas laiku ārstam vai apbedīša­nas biroja īpašniekam, tajā varēja salikt visus nepie­ciešamos darba instrumentus. Nevs nekad iepriekš nebija redzējis Sailasa somu, viņš pat nebija zinājis, ka Sailasam ir soma, bet tā bija tāda soma, kas varēja piederēt tikai un vienīgi Sailasam. Nevs mēģināja ieskatīties somā, bet tā bija noslēgta ar lielu misiņa slēdzeni. Soma bija tik smaga, ka Nevs to nemaz nespēja pacelt.

Tas bija viens.

Otrs sēdēja uz soliņa pie kapličas.

-   Nev, Sailass sacīja. Lūdzu, iepazīsties ar Lupesku jaunkundzi.

Lupesku jaunkundze nebija skaista, viņas vaib­sti bija sašķobīti un nepatikā saviebti. Sievietei bija sirmi mati, lai gan seja izskatījās gana jauna. Viņas priekšzobi bija nedaudz izvirzīti uz āru. Mugurā viņai bija plats lietusmētelis un ap kaklu aplikta vīriešu kaklasaite.

-   Sveicināta, Lupesku jaunkundz, Nevs pieklājīgi teica.