Kapsētas grāmata

Zēns devās uz kalna dienvidrietumu malu, izvai­roties tuvoties vecajai kapličai viņš nevēlējās redzēt šo vietu, kurā nebija Sailasa. Nevs apstājās pie kāda kapa, kas izskatījās tieši tā, kā viņš jutās, apbe­dījums atradās zem zibens pāršķelta ozola, tagad tikai melna stumbra, kas pacēlās no kalna gluži kā ass nags. Pats kaps bija lietus ārdēts un saplaisājis, un virs tā bija piemiņas akmens ar bezgalvainu eņģeli, kura drānas klāja lielas, neglītas piepes.

Nevs stāvēja zāles laukumiņā pie kapa, un viņam bija sevis tik ļoti žēl, viņš tik ļoti visus ienīda… pat Sailasu, kurš bija aizgājis un atstājis viņu vienu. Tad zēns aizvēra acis, saritinājās zemē pie kapa un aiz­miga bezsapņu miegā.

Pa galveno ielu kalna virzienā traucās Vestminsteras hercogs, Godājamais Ārčibalds Ficugs un Bātas un Velsas bīskaps, jožot un līkumojot no ēnas uz ēnu. Visi izskatījās kalsni un izdēdējuši, it kā sastāvētu tikai no cīpslām un skrimšļiem, tiem mugurā bija noplīsušas drēbes, un viņi lēkšoja, joņoja un lēca kā vardes pāri atkritumu tvertnēm, turoties dzīvžogu ēnas pusē.

Viņi bija maza auguma kā pieaugušie, kuri saru­kuši saulē. Viņi sarunājās pusbalsī, apmēram tā: Ja Jūsu Gaišībai būtu kāda spožāka ideja par to, kur tie atrodas, es būtu pateicīgs, ja viņš to pateiktu. Citādi es ieteiktu turēt savu lielo muti. Vai: Es tikai saku, cienīgtēv, ka zinu: tepat netālu atrodas kapsēta, es to saožu. Un: Ja jūs to varat saost, tad arī man to vajadzētu saost, jo man ir daudz labāka oža nekā Jūsu Gaišībai.

Tā viņi runāja, slapstoties cauri piepilsētas maz­dārziņiem. Viņi izvairījās no kāda dārza (Kuš! nošņācās Godājamais Ārčibalds Ficungs. Suņi! -) un pārskrēja pāri mūrim kā žurkas cilvēkbērnu lielumā. Lejup pa lielo ielu, augšup pa ceļu kalnā. Un tad jau viņi bija pie kapsētas mūra, kā vāveres uzšāvās pa to augšā un ošņāja gaisu.

-    Sargieties no suņa, sacīja Vestminsteras her­cogs.

-   Kur tas ir? Nezinu. Kaut kur tepat. Bet neož kā parasts suns, sacīja Bātas un Velsas bīskaps.

-   Viens no mums nevarēja saost arī šo kapsētu, kaitinoši novilka Ārčibalds Ficugs. Vai atceraties? Šis ir tikai suns.

Visi trīs nolēca no mūra zemē un joza cauri kap­sētai, liekot lietā gan rokas, gan kājas, līdz pat gūlu vārtiem blakus zibens sašķeltajam kokam.

Pie pašiem vārtiem mēnesgaismā viņi apstājās.

-    Kas tad tas pie mūsmājām? jautāja Bātas un Velsas bīskaps.

-   Pasarg die's! iespiedzās Vestminsteras hercogs.

Nevs atvēra acis.

Trīs ģīmji, kas uz viņu blenza, varēja būt mumificēti cilvēki, bez miesas un pavisam sažuvuši, bet kopskats bija dzīvīgs un interesants mutes, kas smīnot atklāja asus, pleķainus zobus, spožas, pēr­lēm līdzīgas acis, saliekti pirksti, kas klaudzināja pa kapu.

-   Kas jūs esat? Nevs jautāja.

-   Mēs, sacīja viens no radījumiem, kurš bija tikai nedaudz lielāks par Nevu, esam ļoti svarīgi ļaudis, tie mēs esam. Šis ir Vestminsteras hercogs.

Lielākais radījums paklanījās, sakot: Man ir tas gods.

-    …un šis ir Bātas un Velsas bīskaps.

Radījums, kas smaidā atņirdza asos zobus un

izbāza šaudīgu, neticami garu mēli, pēc Neva domām, nemaz nelīdzinājās bīskapam. Raibā āda un liels plan­kums pāri acij radījumu vērsa līdzīgu pirātam. Un man ir tas gods būt Ārčibaldam Ficugam. Esmu jūsu rīcībā.

Visi trīs radījumi paklanījās. Bātas un Velsas bīs­kaps teica: Manu zēn, kāds ir tavs stāsts? Un nemels blēņas, atceries, ka tu runā ar bīskapu!

-    Tieši tā, Jūsu Augstība, pārējie divi piebilda.

Tā nu Nevs visu izstāstīja. Ka viņš nevienam nepa­tīk, neviens nevēlas ar viņu spēlēties, neviens viņu nenovērtē un nevienam viņš nerūp, un pat aizbildnis ir viņu pametis.

-   Padomā tik, sacīja Vestminsteras hercogs, paka­sot degunu (pavisam sažuvušu sprunguli, kurā rēgo­jās nāsis). Tev vajadzētu doties uz tādu vietu, kur tevi novērtētu.

-   Tādas vietas nav, Nevs norūca. Un man nav atļauts iziet no kapsētas.

-    Tev ir vajadzīga pilna pasaule ar draugiem un spēļu biedriem, sacīja Bātas un Velsas bīskaps, izlokot garo mēli. Prieka, joku un maģijas pilsēta, kurā tevi novērtēs, nevis ignorēs.

Nevs turpināja žēloties: Tā dāma, kas mani pie­skata, gatavo briesmīgu ēdienu. Cieti vārītu olu zupu un tamlīdzīgi.

-   Ēdiens! izsaucās Godājamais Ārčibalds Ficugs. Visur, kur mēs uzturamies, ir pats labākais ēdiens pasaulē! Man vēders priecīgi rūc un mutē saplūst sie­kalas, domājot par šo ēdienu!

-    Vai es varu doties kopā ar jums? Nevs cerīgi vaicāja.

-   Nākt kopā ar mums? pārjautāja Vestminsteras hercogs, izklausoties šokēts.

-    Neesiet tāds, Jūsu Augstība, sacīja Bātas un Velsas hercogs. Atrodiet žēlastību savā sirdī! Palū­kojieties uz šo punduri! Nav ēdis kārtīgu maltīti sazin kur tas laiks!

-    Es balsoju par to, lai mēs ņemtu viņu līdzi, sacīja Godājamais Ārčibalds Ficugs. Mums ēdmaņas netrūkst. Viņš papliķēja pa vēderu, lai parādītu, cik labs ir pieminētais ēdiens.