Kapsētas grāmata

-    Tātad. Vai tev ir dūša mesties piedzīvojumos? jautāja Vestminsteras hercogs, kuram jau bija iepati­kusies jaunā ideja. Vai varbūt gribi visu dzīvi pava­dīt šeit? Un viņš ar kaulainu pirkstu norādīja uz naksnīgo kapsētu.

Nevs iedomājās par Lupesku jaunkundzi, par viņas briesmīgo ēdienu, garajiem sarakstiem un sakniebto muti.

-    Es piedalos, viņš sacīja.

Neva jaunie draugi varbūt bija viņa garumā, bet šie radījumi bija daudz stiprāki par jebkuru bērnu, un Nevs pēkšņi apjauta, ka Bātas un Velsas bīskaps ir pacēlis viņu rokās augstu virs galvas, un Vestminsteras her­cogs, satvēris kušķi netīras zāles, nokliedzās: Skagk! Thegh! Khavagh! un parāva to. Akmens plāksne, kas sedza kapu, atvērās gluži kā lūka, atklājot tumsu.

-    Tagad pasteigsimies, sacīja hercogs, un Bātas un Velsas bīskaps iesvieda Nevu tumšajā caurumā un pats ielēca pakaļ. Viņam sekoja Godājamais Ārčibalds Ficugs un arī Vestminsteras hercogs, kurš, žigli ieme­ties lūkā, uzsauca: Vegh Khārados! lai noslēgtu gūlu vārtus, un akmens plāksne virs viņiem aizvērās.

Nevs krita cauri tumsai kā marmora gabals pārāk pārsteigts, lai būtu nobijies, domādams, cik gan dziļa varētu būt bedre zem kapa, kad divas stipras rokas viņu satvēra zem padusēm un viņš palika karājamies piķa melnā tumsā.

Nevs nebija izbaudījis tik dziļu tumsu daudzus gadus. Kapsētā viņš redzēja tikpat labi kā mirušie, un nevienas kapenes, kaps vai šķirsts viņam nebija pavi­sam melns. Bet tagad zēns bija nokļuvis īstā tumsā un juta, ka viņu rauj uz priekšu īsiem grūdieniem un rāvieniem, ka vējš plivina matus. Tas bija biedējoši, bet vienlaikus arī satraucoši.

Tad parādījās gaisma un viss mainījās.

Debesis bija sarkanas, bet nejau siltā saulrieta tonī.

Sī bija nikni sarkana krāsa, gluži kā inficēta brūce. Saule bija pavisam maza, tā šķita sena un tāla. Gaiss likās auksts, viņiem traucoties lejup. Kapakmeņi un statujas karājās augšpēdus, it kā milzu kapsēta būtu apvērsta kājām gaisā. Vestminsteras hercogs, Bātas un Velsas bīskaps un Godājamais Ārčibalds Ficugs šūpojās no statujas uz kapakmeni un tālāk, atgādinot milzu šimpanzes melnos kankaros. Viņi rāva Nevu sev līdzi, pasvieda zēnu cits citam un ne reizi nenometa zemē, vienmēr notverot viņu pat bez skatīšanās.

Nevs mēģināja paraudzīties atpakaļ, lai saskatītu kapu, caur kuru viņi bija ieradušies šajā dīvainajā pasaulē, bet viss, ko viņš redzēja, bija vien kapakmeņi.

Viņš prātoja, vai katrs kaps, kam viņi aiztraucās garām, bija kā durvis tādiem ļaudīm kā šie.

Kurp mēs dodamies? zēns jautāja, bet balsi aiznesa vējš.

Viņi traucās uz priekšu arvien straujāk. Nevs ievē­roja, kā augšā kāda statuja pavirzās malā un šajā asinssarkanajā pasaulē ielido vēl divi radījumi, tieši tādi paši kā tie, kas nesa Nevu. Vienam mugurā bija noplīsušas, sudrabotas drānas, kas izskatījās tā, it kā reiz būtu bijušas baltas, bet otrs bija tērpies notrai­pītā, pelēkā uzvalkā, kas radījumam bija daudz par lielu, tāpēc viņš bija uzlocījis noskrandušās piedurk­nes. Radījumi pamanīja Nevu un viņa trīs jaunos draugus un viegli nolaidās pie viņiem no divdesmit pēdu augstuma.

Vestminsteras bīskaps izdvesa spiedzienu, izlieko­ties, ka tie divi ir viņu pārbiedējuši, un Nevs kopā ar trijotni devās tālāk pa kapakmeņu sienu, abiem jaunpienācējiem sekojot. Nešķita, ka viņi jebkad nogurtu vai aizelstos. Sī bija dīvaina pasaule, kur no sarkanām debesīm gluži kā miroņa acs viņos noraudzījās izdegusī saule. Beidzot viņi nonāca pie lielas statujas kāda radījuma tēla, kura seja bija no vienas vietas noaugusi ar piepēm. Te Nevu iepazīstināja ar Amerikas Savie­noto Valstu 33. prezidentu un Ķīnas imperatoru.

-   Šis ir Neva jaunskungs, sacīja Bātas un Velsas bīskaps. Viņš vēlas kļūt par vienu no mums.

-    Viņš vēlas kārtīgi paēst, piebilda Godājamais Ārčibalds Ficugs.

-   Kad tu kļūsi par vienu no mums, tev būs garantēta laba maltīte, jauno cilvēk, solīja Ķīnas imperators.

-    Tieši tā, sacīja ASV 33. prezidents.

Nevs neizpratnē jautāja: Man jākļūst par vienu no jums? Es pārvērtīšos par tādu kā jūs?

-    Gudrs kā skudra, prāts ass kā nazis, neko no šī jaunā cilvēka nevar noslēpt, notrallināja Bātas un Velsas bīskaps. Tieši tā. Viens no mums. Tikpat stiprs, tikpat ātrs, tikpat neuzveicams.

-    Zobi tik stipri, ka var sagrauzt jebkuru kaulu, mēle tik asa un gara, ka ļauj izlaizīt visas kaulu sma­dzenes un nodīrāt miesu no cilvēka sejas, priecīgi piebilda Ķīnas imperators.

-    Spējīgs slīdēt no ēnas uz ēnu, neredzams un nenotverams. Brīvs kā gaiss, ātrs kā doma, auksts kā salna, ciets kā nags, bīstams kā… kā mēs, garo tirādi noslēdza Vestminsteras hercogs.

Nevs pārsteigts lūkojās uz radījumiem. Bet ja es nevēlos būt viens no jums? viņš jautāja.

-  Nevēlies? Protams, vēlies\ Kas gan var būt labāk? Man šķiet, ka Visumā nav nevienas dzīvas būtnes, kas nevēlētos būt tieši tāda kā mēs.

-   Mums ir pati labākā pilsēta…

-   Gūlheima, precizēja ASV 33. prezidents.

-   Vislabākā dzīve, vislabākais ēdiens…