Kapsētas grāmata

-   Vai tu spēj iedomāties, iejaucās Bātas un Velsas bīskaps, cik jauki ir dzert melno aikoru [2] , kas satecējis zārkā? Cik lieliski ir justies nozīmīgākam par karaļiem un karalienēm, prezidentiem un premjermi­nistriem, un varoņiem un būt pārliecinātam par to, ka esi pārāks tāpat kā cilvēki ir pārāki par Briseles kāpostiem?

-   Kas jūs tādi esat? Nevs jautāja.

-   Gūli, atteica Bātas un Velsas bīskaps. Vai die­niņ, tu laikam uzmanīgi neklausies? Mēs esam gūli.

Paskat!

Zem viņiem bija redzams bars mazu radījumu, kas lēkāja un skrēja, un lidoja, steidzoties pa ceļu uz priekšu, un, pirms Nevs spēja bilst kaut vārdu, viņu jau satvēra kaulainas rokas un viņš lidoja pa gaisu, gūlām lecot un šūpojoties, un visi radījumi devās lejup, lai satiktu savējos.

Kapakmeņu siena beidzās, un parādījās ceļš. Tur tas bija daudzu kāju iemīts ceļš pāri tukšam laukam, kur gulēja pamesti akmeņi un kauli, un tas vijās pretī pilsētai, kas atradās uz sarkanu klinšu kalna vairākas jūdzes tālu.

Nevs lūkojās uz pilsētu un izjuta šausmas viņu pārņēma riebums un bailes, un pretīgums, un viņš trīcēja no šoka.

Gūli nenodarbojas ar celtniecību. Viņi ir parazīti un maitēdāji. Pilsētu, sauktu par Gūlheimu, viņi atrada pirms daudziem gadiem, bet paši to nebija cēluši. Neviens nezina (vismaz neviens no cilvēkiem), kas šo pilsētu reiz ir uzbūvējis, izracis klintī tuneļus un uzcēlis torņus, bet ir skaidrs, ka neviens, izņemot gūlus, nevēlētos te dzīvot vai pat tuvoties šai vietai.

Pat no ceļa, kas veda uz Gūlheimu, daudzas jūdzes pirms pilsētas, Nevs varēja saskatīt, ka visi leņķi šajā pilsētā ir nepareizi, namu sienas bija šķības un grei­zas… Izskatījās, ka šī ir briesmīgāko murgu pilsēta, gluži kā liela, pavērta mute ar ļodzīgiem zobiem. Tā bija pilsēta, kas celta tikai tāpēc, lai drīz pēc tam taptu pamesta, un te ik akmenī bija iecirstas šīs vietas radītāju bailes, neprāts un šausmas. Gūli šo vietu bija atraduši, viņiem te bija iepaticies, un kopš tā laika viņi to sauca par mājām.

Gūli ir ātri. Viņi traucās pa ceļu cauri tuksnesim ātrāk, nekā lido maitu lijas, un rāva Nevu līdzi, nesot viņu augstu virs galvām. Zēns tika pasviests no viena gūla rokām citās, līdz viņam kļuva nelabi, viņš jutās pārbijies, apjucis un muļķīgs.

Augstu virs viņiem nikni sarkanajās debesīs riņ­ķoja radījumi ar milzīgiem, melniem spārniem.

-   Uzmanīgi, sacīja Vestminsteras hercogs. Aiz­vāciet viņu! Es negribu, lai nakts gonti viņu nozog. Pretīgie zagļi!

-   Jā! Mēs ienīstam zagļus! bļāva Ķīnas impera­tors.

Nakts gonti lido sarkanajās debesīs virs Gūlheimas… Nevs dziļi ievilka elpu un iekliedzās tieši tā, kā Lupesku jaunkundze bija mācījusi. Šis kliedziens nāca dziļi no viņa rīkles un izklausījās kā ērgļa ķērciens.

Viens no spārnotajiem radījumiem nolaidās zemāk, sāka rinkot virs viņiem, un Nevs vēlreiz iekliedzās, līdz viņu apklusināja spēcīga roka, kas aizspieda zēnam muti. Tā nu gan bija laba ideja saukt šos lejā, burkšķēja Godājamais Ārčibalds Ficugs, bet, tici man, viņi nav ēdami un smird pēc puvuma, un vienmēr ar šiem ir nepatikšanas. Mēs nekad neesam cits citu mīlējuši, vai saproti?

Nakts gonts atkal pacēlās sausajās tuksneša debe­sīs, lai pievienotos saviem draugiem, un Nevs juta, ka visas cerības pagaist.

Gūli steidzās uz klinšaino pilsētu, un Nevs, tagad nevērīgi pārmests pār Vestminsteras hercoga plecu, tika rauts līdzi.

Mirusī saule norietēja, un uzausa liels, balts un izrobots mēness, kas šķietami aizņēma visu horizontu, bet sarāvās, kad parādījās otrs, mazāks mēness, zili zaļš kā vēnas vai pūdētais siers, un tieši šī mēness parādīšanās gūliem bija svarīgs notikums. Viņi pār­trauca skrējienu un apmetās nometnē ceļa malā.

Viens no jaunākajiem bandas dalībniekiem Nevs miglaini atcerējās, ka viņš tika stādīts priekšā kā "slavenais rakstnieks Viktors Igo", sadabūja maisu, kurā bija daudz malkas. Dažās pagalēs gan vēl bija palikušas naglas vai eņģes. Viņš atrada arī šķiltavas un iekūra ugunskuru, ap kuru sapulcējās visi gūli, lai atpūstos. Radījumi lūkojās uz zilganzaļo mēnesi un grūstījās, lai tiktu labākajā vietā pie ugunskura, lamājoties, dažkārt skrāpējot un kožot.

-   Tagad mēs dosimies pie miera un rītdien sasnieg­sim Gūlheimu, sacīja Vestminsteras hercogs. Tā ir kādu deviņu vai desmit stundu skrējiena attālumā. Mums tur jānokļūst līdz nākamajam mēness lēktam, un tur būs īsta ballīte. Mēs svinēsim to, ka tu tiksi pārvērsts par vienu no mums!

-    Tas nav sāpīgi, sacīja Godājamais Ārčibalds Ficugs. Vismaz ne pārāk. Un padomā, cik laimīgs tu pēc tam būsi!