Kapsētas grāmata

Nevs atkal sadzirdēja gaudošanu, šoreiz no labās puses.

-   Kur vien skaties, visur salašņas, drūmi noteica Vestminsteras bīskaps.

ASV 33. prezidents pasvieda Nevu slavenajam rakstniekam Viktoram Igo, kas iegrūda zēnu maisā un pārmeta to pār plecu. Nevs priecājās, ka maisā smaržoja tikai pēc malkas.

-   Viņi atkāpjas! kliedza gūli. Skat, viņi pazūd!

-    Neraizējies, zēn, sacīja kāda balss, kas, šķiet, piederēja Bātas un Velsas bīskapam. Kad nokļūsim Gūlheimā, šie mūs vairs neaiztiks. Gūlheima ir neie­ņemams cietoksnis.

Nevs nezināja, vai kāds no gūliem bija nonāvēts vai ievainots cīņā ar nakts gontiem. No Bātas un Velsas bīskapa komentāriem viņš saprata, ka vairāki gūli ir aizbēguši.

-   Ātrāk! uzsauca kāds, kurš izklausījās pēc Vest­minsteras hercoga, un gūli atkal sāka skriet. Nevs maisā jutās neērti, viņš visu laiku sāpīgi atsitās pret slavenā rakstnieka Viktora Igo muguru un dažkārt arī pret zemi. Lai situācija būtu vēl ļaunāka, izrādījās, ka maisā ir dažas koka šķilas, nemaz nerunājot par asām naglām un skrūvēm atlikumiem no sadauzītā zārka. Tieši zem vina rokas atradās skrūve, tā urbās zēna miesā.

Par spīti tam, ka viņu mētāja un kratīja, raustīja un šūpoja pie katra nolaupītāja soļa, Nevam izdevās labajā rokā satvert skrūvi. Viņš sataustīja tās aso galu un sajuta cerību. Tad zēns iedūra skrūvi audumā tieši blakus caurumam, kuru tā bija izdūrusi pirms tam.

Nevs dzirdēja, ka aiz muguras atkal atskan gaudo­šana, un viņam šķita, ka tas, kas var nobiedēt gūlus, noteikti ir vēl briesmīgāks par viņiem. Zēns uz brīdi pārtrauca durstīt audumu ar skrūvi ja nu viņš iz vel­sies no maisa un nokļūs kaut kāda mežonīga zvēra žok­ļos? Bet, ja arī viņš ies bojā, tad vismaz, kā viņš pats -

Nevs nodomāja, ar visām savām atmiņām, zinot, kas ir viņa vecāki, Sailass un pat Lupesku jaunkundze.

Tas bija labi.

Nevs metās virsū maisam, ar jaunu sparu grūžot

misiņa skrūvi audumā.

»

-   Pasteidzieties, puiši! sauca Bātas un Velsas bīs­kaps. Augšā pa šīm kāpnēm, un mēs būsim mājās, Gūlheimā!

-   Urā! Slava Jūsu Gaišībai! sauca kāds cits, iespē­jams, Godājamais Ārčibalds Ficugs.

Tagad zēna sagūstītāju kustības mainījās. Viņi vairs neskrēja uz priekšu, bet lēca augšup un uz priekšu, augšup un tālāk…

Nevs paplēsa maisu vaļā, lai pa caurumu varētu kaut ko saskatīt, un palūkojās ārā. Augšā bija bries­mīgās, sarkanās debesis, bet lejā…

…viņš redzēja tuksnesi, kas bija vairākus simtus pēdu zem viņa. Aizmugurē stiepās kāpnes, bet tās bija tādas kāpnes, kas derētu tikai milzim, un pa labi bija okera siena. Gūlheima, kuru Nevs no savas vietas nevarēja ieraudzīt, laikam bija virs viņiem. Pa kreisi bija aiza. Zēns nolēma, ka jākrīt uz pakāpieniem un jācer, ka gūli to nepamanīs, jo izmisīgi centīsies nokļūt mājās, drošībā. Viņš redzēja, ka augstu sarkanajās debesīs lielos lokos lido nakts gonti.

Zēns ar prieku pamanīja, ka viņam aiz muguras nav citu gūlu: slavenais rakstnieks Viktors Igo bija palicis viens no pēdējiem, un aiz viņa neskrēja neviens, kas varētu brīdināt gūlu par caurumu maisā. Neviena, kurš redzētu, kā Nevs izkrīt ārā.

Bet bija kaut kas cits…

Nevs pasitās sānis, prom no cauruma. Viņš bija saskatījis, ka dažus pakāpienus tālāk kaut kas liels un pelēks dzenas viņiem pakaļ. Viņš dzirdēja niknu rūkšanu.

Ouvena kungam bija kāds izteiciens, kuru viņš lietoja, ja vajadzēja izvēlēties starp divām vienlīdz nepatīkamām lietām: Tas ir kā atrasties krustugu­nīs. Nevs, kas visu mūžu bija nodzīvojis kapsētā, nekad nebija atradies krustugunīs.

Es esmu starp gūliem un briesmoni, viņš nodomāja.

Līdzko Nevs bija tā nodomājis, asi suņa zobi ieķē­rās maisa drēbē, pavilka to un saplēsa audumu, kuru Nevs jau bija sadurstījis caurumos. Zēns novēlās lejup pa akmens pakāpieniem, kur rūkdams stāvēja lielais, pelēkais zvērs, ļoti līdzīgs sunim, tikai vēl milzīgāks. Zvēram bija liesmojošas acis, balti ilkņi un milzīgas ķetnas. Tas smagi elsoja un lūkojās uz Nevu.

Gūli priekšā bija apstājušies. Velns parāvis! brēca Vestminsteras hercogs. Tas elles suns ir sagrā­bis to sasodīto puišeli!

-    Lai viņš šo apēd! kliedza Ķīnas imperators. Bēgam!

-   Johaidī! spiedza ASV 33. prezidents.

Gūli traucās augšup pa kāpnēm. Nevs tagad bija pārliecināts, ka šos pakāpienus patiešām izkaluši milži, jo katrs no tiem bija augstāks par viņu. Gūli bēgot apstājās tikai uz mirkli, lai parādītu rupjus žes­tus nezvēram un varbūt arī Nevam.

Milzīgais suns palika stāvam uz vietas.

Tagad tas mani apēdīs, Nevs rūgti nodomāja. Mala­cis, Nev! Un zēns aizdomājās par mājām, viņš vairs nespēja atcerēties, kāpēc bija tās pametis. Vienalga, vai te bija suns briesmonis vai nebija, viņam jātiek mājās. Tur viņu gaidīja.

Nevs pavēlās garām nezvēram, lēca uz pakāpiena, kas bija četras pēdas zemāk, un piezemējās uz potī­tes, kas sāpīgi sašķiebās zem viņa svara, un smagi nokrita zemē.