Kapsētas grāmata

Sailass devās pie Neva pa taciņu zem viņa soļiem neiečaukstējās ne lapa un apsēdās uz soliņa blakus zēnam. Ir tādi, kas uzskata, ka visa zeme ir svēta, viņš iesāka savā glāsmainajā balsī. Tā ir svēta jau pirms tam, kad ierodamies uz tās, un arī pēc tam tāda paliek. Bet tavā zemē cilvēki svētīja baznīcas un atsevišķus zemes gabalus, kur bija ļauts apglabāt cilvēkus. Nesvētītā zeme palika aiz kapsētas robežām podnieka laukā, kur apglabāja noziedzniekus, pašnāv­niekus un tos, kas nebija ticīgi.

-   Tātad tie, kas apglabāti aiz kapsētas žoga, ir slikti cilvēki?

Sailass pacēla vienu skaisti izliekto uzaci. Ko? Nē, nepavisam. Padomāsim… ir pagājis krietni ilgs laiks, kopš es tur biju. Tomēr neatceros, ka tur būtu kāds, kurš ir īpaši ļauns. Atceries, ka reiz cilvēku varēja pakārt par to vien, ka viņš nozaga vienu šiliņu. Un vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem dzīve likusies tik neizturama, ka viņi izvēlējušies paši pasteidzināt savu aiziešanu uz citu eksistences veidu.

-   Tu gribi teikt, ka viņi paši sevi nogalināja? Nevs jautāja. Viņš bija astoņus gadus vecs, platām acīm un zinātkāru prātu, un muļķis viņš nebija.

-    Tieši tā.

-    Un vai tas palīdz? Vai miruši viņi ir laimīgāki?

-    Dažreiz. Pārsvarā ne. Tāpat kā cilvēki, kas cer uz laimīgāku dzīvi citur, bet tad saprot, ka laimi neie­gūs. Lai arī kur tu dotos, no sevis jau neaizmuksi… Ja saproti, ko es ar to gribu teikt…

-    Laikam jau, Nevs novilka.

Sailass pastiepa roku un sabužināja zēna matus.

Nevs turpināja izjautāšanu: Un kā ar raganām?

-   Jā, tieši tā, Sailass teica. Pašnāvnieki, noziedz­nieki un raganas. Tie, kuri miruši, neizsūdzējuši grē­kus. Aizbildnis piecēlās, izskatīdamies pēc pusnakts ēnas mijkrēslī. Mēs tikai runājam un runājam, bet es vēl neesmu paēdis brokastis, viņš sacīja. Un tu kavē stundas. Kapsētas krēsla savijās ap Sailasu, noplandīja melns samts, un viņš bija prom.

Kad Nevs nonāca līdz Penivorta kunga mauzolejam, mēness jau bija gandrīz uzlēcis, un Tomass Penivorts (Viņš gul šeit, gaidot slavas pilnu augšāmcelšanos) jau gaidīja, turklāt nebija labā omā.

-    Tu kavējies, viņš sacīja.

-    Piedodiet, Penivorta kungs.

Penivorta kungs kaut ko nopurpināja. Iepriekšējā nedēļā skolotājs bija mācījis Nevam par Elementiem un Šķidrumiem, un zēns nekādi nevarēja tos atšķirt. Viņš bija domājis, ka šodien būs kontroldarbs, bet Penivorta kungs sacīja: Manuprāt, vajadzētu maz­liet patrenēties ar praktiskiem uzdevumiem. Galu galā laiks rit.

-   Vai tiešām? Nevs pārjautāja.

-    Diemžēl, Ouvena jaunskungs. Kā tev veicas ar Izgaišanu?

Nevs bija cerējis, ka tieši to viņam nejautās.

-    Nekādas vainas, viņš nomurmināja. Nu, jūs jau zināt…

-    Nē, Ouvena jaunskungs, nezinu vis. Varbūt tu man parādītu?

Nevs nopūtās. Viņš dziļi ievilka elpu un mēģināja izpildīt prasīto, aizmiedzot acis un cenšoties pagaist skatienam.

Penivorta kungs nebija apmierināts.

-   Pē! Ne tuvu tam, kas vajadzīgs! Aizslīdēšana un Izgaišana mirušajiem ir ļoti svarīga. Aizslīdi ēnās. Izgaisti no apziņas. Pamēģini vēlreiz.

Nevs mēģināja.

-   Tu esi tik caurspīdīgs kā tavs deguns, Penivorta kungs rājās, un tavs deguns, jāatzīst, ir gana labi saredzams. Tāpat kā visa tava seja, jauno cilvēk, un tu pats. Dieva dēļ, iztukšo taču savu prātu! Tūlīt pat!

Tu esi tukša iela. Tu esi atvērtas durvis. Tu neesi nekas. Acs tevi neredz. Prāts nevar tev pieķerties. Tu neesi nekas, tu neesi nekur.

Nevs mēģināja vēlreiz. Viņš aizvēra acis un iztēlo­jās, kā pagaist un izkūp mauzoleja sienā, kļūstot par nakts ēnu un neko vairāk. Tad viņš nošķaudījās.

-   Briesmīgi, sacīja Penivorta kungs, smagi nopū­šoties. Patiešām briesmīgi. Laikam būšu spiests sūdzēties par tevi aizbildnim. Viņš pašūpoja galvu. Tātad. Nosauc man visus šķidrumus.

-   Nu, ēē… Asinis. Žults. Gļotas. Un vēl tas viens… Melanholija, man šķiet.

Un tā tas turpinājās, līdz pienāca laiks mācīties gra­matiku un kompozīciju pie Letīcijas Borouzas jaunkun­dzes, slavenās draudzes vecmeitas (Visas savas dzīves laikā viņa nevienam nenodarīja pāri. Lasītāj, vai tu arī?). Nevam patika Borouzas jaunkundze un viņas mājīgais kaps, un tas, ka viņas uzmanību varēja ļoti viegli novērst.

-   Runā, ka nesavēt… nesvētītajā zemē guļot kāda ragana, viņš ierunājās.

-    Jā, mīļais. Bet tev nevajadzētu turp iet.

-    Kāpēc ne?

Borouzas jaunkundze pasmaidīja mirušajiem rak­sturīgo vaļsirdīgo smaidu. Viņi nav tādi kā mēs, viņa atbildēja.

-    Bet tā taču ir kapsētas zeme, vai ne? Es gribu teikt man taču ir atļauts tur atrasties?

-    Tas nu gan nebūtu prātīgi, skolotāja norādīja.

Nevs bija paklausīgs, bet ziņkārīgs zēns, tāpēc, kad tonakt mācības beidzās, viņš pagāja garām maiznieka Harisona Vestvuda ģimenes kapiem, ko sargāja eņģe­lis ar nolauztām rokām, bet nekāpa lejup no kalna uz podnieka lauku. Tā vietā viņš devās uz to kalna malu, kur kāds atpūtnieks pirms trīsdesmit gadiem bija izmetis ābola serdi un no sēkliņas bija izaugusi ražena ābele.