Kapsētas grāmata

Nevs atkal bija mājās, ērti iekārtojies savā zemzemes gultā, galvu nolicis uz spilvena, un viņu apņēma maigā, gurdenuma pilnā tumsa.

Neva kreisā potīte bija piepampusi un violeta. Dok­tors Trefusis (1870-1936, Reiz viņš celsies ar slavu) apskatīja zēnu un paziņoja, ka potīte ir tikai sastiepta. Lupesku jaunkundze atgriezās no aptiekas ar elas­tīgo saiti, un baronets Džozijs Vortingtons, kas bija apbedīts kopā ar savu ziloņkaula spieķi, uzstāja, ka aizdos to Nevam, kurš pēc tam pavadīja daudz jautru brīžu, atspiežoties uz spieķa un izliekoties simts gadus vecs.

Nevs uzkliboja augšā kalnā un paņēma salocīto papīra gabalu, ko viņdien bija pabāzis zem akmens.

Dieva suņi, viņš lasīja. Rakstīts bija ar purpurkrāsas tinti, un tā bija pirmā rindkopa garajā tekstā.

Tie, kurus cilvēki sauc par vilkačiem vai likantropiem, paši sevi dēvē par Dieva suņiem, jo apgalvo, ka viņu pārvērtības ir Radītāja dāvana un viņi pateicas par šo dāvanu ar mērķtiecīgu ļaundaru vajāšanu līdz pat Elles vārtiem.

Nevs pamāja.

Ne tikai ļaundaru, viņš nodomāja.

Zēns izlasīja arī pārējo tekstu, mēģinot to pēc iespējas labāk atcerēties, un tad devās uz kapliču, kur Lupesku jaunkundze jau viņu gaidīja ar nelielu gaļas pīrāgu un lielu frī kartupeļu paku, ko bija nopirkusi ātrās apkalpošanas restorānā kalna pakājē, un vēl viņai līdzi bija mācību materiālu kaudze, kas rakstīti ar purpurkrāsas tinti.

Abi kopā apēda kartupeļus, un vienu vai divas rei­zes Lupesku jaunkundze pat pasmaidīja.

Sailass atgriezās mēneša beigās. Kreisajā rokā viņam bija lielā, melnā soma, bet labo viņš turēja savādi stīvi. Tomēr tas bija Sailass, un Nevs bija lai­mīgs viņu redzēt un kļuva vēl laimīgāks, kad Sailass pasniedza viņam dāvanu mazu Sanfrancisko Zelta vārtu modeli.

Bija jau gandrīz pusnakts, bet vēl nebija pavisam satumsis. Trijatā viņi sēdēja kalna galā, un pilsētas gaismas mirdzēja viņiem pie kājām.

-   Esmu pārliecināts, ka manā prombūtnē viss ritēja gludi, sacīja Sailass.

-    Es daudz ko iemācījos, atbildēja Nevs, cieši turot rokā savus Zelta vārtus. Viņš norādīja uz debe­sīm. Tas ir Lielais Lācis, un tas ir viņa dēls Mazais Lācis. Tas starp viņiem ir Pūķis.

-    Ļoti labi, Sailass paslavēja.

-   Vai tu kaut ko uzzināji? Nevs savukārt jautāja.

-    Jā gan, Sailass sacīja, bet neko tuvāk nepa­skaidroja.

-    Es arī šo to iemācījos, atzina Lupesku jaun­kundze.

-    Labi, Sailass noteica. Ozola zaros ieūjinājās pūce. Zini, kamēr es biju prom, līdz manām ausīm atklīda baumas, viņš teica, ka jūs abi esot devu­šies tik tālā ceļojumā, kur pat es nebūtu varējis sekot. Parasti es būtu ieteicis rīkoties piesardzīgāk, bet gūliem atšķirībā no daudziem citiem ir loti īsa atmina.

 -   Tas nebija nekas bīstams, Nevs teica. Lupesku jaunkundze mani pieskatīja. Es ne reizi nenokļuvu īstās briesmās.

Lupesku jaunkundze palūkojās uz Nevu ar mir­dzošām acīm un tad pievērsās Sailasam.

-   Ir tik daudz, ko uzzināt, viņa teica. Iespējams, es varētu atgriezties nākamvasar, lai pasniegtu zēnam dažas stundas.

Sailass palūkojās uz Lupesku jaunkundzi un izbrīnā sarauca vienu uzaci. Tad viņš pievērsās Nevam.

-    Man tas patiktu, Nevs atteica.

Viņi redzēja, ka te ir apglabāta ragana.

4. NODAĻA Raganas kapakmens

Visi zināja, ka kapsētas malā ir apbedīta ragana. Cik vien Nevs atcerējās, Ouvena kundze bija brīdinā­jusi viņu turēties tālāk no tā kapsētas stūra.

-    Kāpēc? viņš jautāja.

-    Tā vieta nav veselīga dzīvam zēnam, Ouvena kundze teica. Tur ir slapjš, gandrīz īsts purvs. Tur tu saķersi kādu nāvīgu slimību.

Ouvena kungs savukārt bija daudz izvairīgāks un ne tik izdomas bagāts. Tā nav laba vieta, viņš tikai noteica.

Kapsēta beidzās kalna rietumu pakājē zem vecas ābeles, to noslēdza sarūsējusi metāla sēta ar asiem pīķiem augšdaļā, un aiz tās bija tukšaine, kur auga nātres un nezāles, ērkšķu krūmi un slējās pērno lapu kalni. Nevs, kurš parasti bija paklausīgs zēns, nekad nelīda caur žoga spraišļiem, lai gan bieži vien devās turp un lūkojās uz pamesto lauku. Zēns saprata, ka viņam nestāsta visu, un tas viņu kaitināja.

Nevs devās uz mazo kapliču pie kapsētas vārtiem un gaidīja, līdz satumsīs. Kad krēsla no pelēcīgas vēr­tās purpura krāsā, smailē atskanēja tāds troksnis, it kā tiktu purināts smags samta audums, un Sailass pameta savu atpūtas vietu zvanu tornī un nokāpa lejā.

-    Kas atrodas kapsētas tālākajā galā? jautāja Nevs. Aiz Harisona Vestvuda, Parīzes maiznieka, un viņa sievām Marionas un Džoannas?

-   Kāpēc tu vaicā? jautāja aizbildnis, ar bālajiem pirkstiem notraušot putekļus no melnā apģērba.

-   Tas ir interesanti, Nevs atteica.

-   Tā ir nesvētītā zeme, Sailass paskaidroja. Vai zini, ko tas nozīmē?

-    Nē, Nevs atzinās.