Kapsētas grāmata

-    Ak jā. Manas plaušas bija pilnas ar ūdeni. Tas mani piebeidza.

-   Ai, Nevs līdzjūtīgi novilka, tad jau tu nemaz nebiji ragana.

Meitene palūkojās uz viņu ar savām pērļainajām spoka acīm un pasmaidīja. Viņa joprojām izskatījās mazliet pēc goblina, bet pēc skaista goblina, un Nevs nodomāja, ka viņai nu gan nebija vajadzīgs likt lietā burvestības, lai piesaistītu Solomona Porita uzmanību, ja viņa šim tā uzsmaidīja. Muļķības! Protams, es biju ragana. Viņi to uzzināja, kad atsēja mani no kauna sola un aizstiepa atpakaļ uz galveno laukumu. Es biju gan­drīz pagalam, klāta ar dūņām un smirdošiem dubļiem. Es pārgriezu acis un nolādēju viņus visus, es nolādēju visus ciema iedzīvotājus, kas torīt bija atnākuši uz raganu prāvu, lai viņi nekad neatrastu mieru pēc nāves. Biju pārsteigta, cik tas bija vienkārši, tā nolādēšana. Gluži kā dejošana, kad tavas kājas sper soļus, skanot mūzikai, kuru tavas ausis nekad nav dzirdējušas, un tu dejo līdz rītausmai. Meitene pielēca kājās, grie­zās un lēkāja, un viņas baltās kājas mirdzēja mēnesgaismā. Tā es viņus nolādēju ar pēdējo elpas vilcienu, kas bija palicis manās ūdens pilnajās plaušās. Tad es nomiru. Viņi sadedzināja manu ķermeni pļavā, līdz no manis bija palikusi tikai ogļu kaudzīte, un pelnus iebēra podnieka laukā izraktā bedrē. Pat neuzlika akmeni ar manu vārdu. To pateikusi, viņa apklusa un skumji pasmaidīja.

-  Vai kāds no tiem ļaudīm ir apbedīts šajā kapsētā? Nevs jautāja.

-    Neviens, meitene attrauca, piemiedzot ar aci. Sestdienā pēc tam, kad viņi bija mani noslīcinājuši un izcepuši, Poringera kungam no Londonas tika pie­gādāts ļoti skaists paklājs. Bet vēlāk izrādījās, ka tā nav tikai stipras vilnas grīdsega ar skaistu rakstu tās vijumā slēpās mēra baciļi, un jau pirmdienas rītā pieci no maniem apsūdzētājiem klepoja asinis un viņu āda bija tikpat melna kā manējā, kad mani sāka laizīt ugunsmēles. Pēc nedēļas mēris bija pārņēmis lielāko daļu ciemata, un visu mirušo ķermeņus sameta mēra bedrē ārpus pilsētas, pēc tam to aizbēra ar zemi.

-   Vai visi ciematnieki nomira?

Meitene paraustīja plecus. Visi, kas noskatījās, kā mani noslīcina un sadedzina. Kā tava kāja?

-    Labāk, zēns atteica. Paldies tev!

Viņš lēni piecēlās un kliboja prom no nezāļu kau­dzes. Nonācis pie dzelzs sētas, viņš apstājās. Vai tu vienmēr esi bijusi ragana? Nevs jautāja. Es domāju: pirms tu viņus visus nolādēji?

-    It kā būtu vajadzīga burvestība, lai Solomons Porits slaistītos gar manu māju, viņa pavīpsnāja.

Nevs nodomāja, ka tā nu gan nav atbilde uz jau­tājumu, tomēr paklusēja.

-    Kā tevi sauc? viņš tā vietā pajautāja.

-   Man nav kapakmens, meitene atteica, un viņas lūpu kaktiņi noslīga lejup. Es taču varētu būt jeb­kas, vai ne?

-    Bet tev taču ir vārds?

-    Liza Hempstoka, viņa atcirta un pēc tam pie­bilda: Tas taču nav daudz prasīts, vai ne? Akmens, kas iezīmētu manu kapu. Es guļu tepat, vai redzi? Tur, kur kuplo tās nātres. Un viņa izskatījās tik skumja, ka Nevam sagribējās jauno raganu apskaut. Bet, kad viņš izspraucās cauri kapsētas restēm, zēnam ienāca prātā laba doma. Viņš sagādās Lizai Hempstokai kap­akmeni ar viņas vārdu. Tad gan viņa pasmaidīs.

Pirms kāpt kalnā, Nevs pagriezās, lai pamātu ardievas, bet meitene jau bija pazudusi.

Kapsētā bija salauztu kapa pieminekļu un statuju atliekas, bet Nevs zināja, ka ne jau to podnieka lauka ragana ar pelēkajām acīm vēlas. Bija vajadzīgs kas vairāk. Zēns nolēma neatklāt nevienam savus plānus, jo viņam bija gluži pamatotas aizdomas, ka ne vecāki, ne aizbildnis neļautu kaut ko tādu darīt.

Pāris nākamo dienu laikā Neva prātu piepildīja arvien sarežģītāki un ekstravagantāki plāni, kā sadabūt kapakmeni. Penivorta kungs bija galīgā izmisumā.

-   Manuprāt, viņš sacīja, plūkājot putekļainās ūsas, tu nevis uzlabo savu sniegumu, bet gan pasliktini to! Tu esi tik acīmredzams! Tevi nav iespējams nepama­nīt! Ja tu ierastos pilsētā kopā ar violetu lauvu, zaļu ziloni un spilgti sarkanu vienradzi, kuram mugurā sēdētu Anglijas karalis savā parādes tērpā, arī tad cilvēki skatītos tikai uz tevi un pamanītu galvenokārt tevi, pieļaujot, ka pārējie viņiem tikai rēgojas.

Nevs mierīgi lūkojās uz skolotāju un neko neteica. Viņš tikai prātoja, vai dzīvajiem ir tādi kapakmeņu veikali un, ja ir, vai viņš varētu tādu atrast, un Izgai­šana viņam šķita mazākā no problēmām.

Nevs izmantoja Borouzas jaunkundzes tieksmi novirzīties no temata par gramatiku un kompozīciju un pļāpāt par jebkuru citu jautājumu un pavaicāja skolotājai par naudu tieši kā cilvēki izmanto naudu, lai dabūtu sev vajadzīgās lietas. Nevam bija diezgan daudz monētu, kuras viņš laika gaitā bija atradis (zēns bija atklājis, ka vislabāk tās var atrast vietās, kur iemīlējušies pārīši maigojas, bučojas un vārtās kapsētas zālē. Viņš bieži vien atrada metāla monētas zālē, kur tie bija kavējuši laiku), un zēnam ienāca prātā, ka beidzot viņš tās varētu likt lietā.

-   Cik maksātu kapakmens? viņš jautāja Borouzas jaunkundzei.