Kapsētas grāmata

Kapličā zem sagrautās baznīcas bija daži tērpi, bet Nevam negribējās tur iet, pat dienas laikā ne. Lai gan zēns prātoja, kā attaisnoties Ouvena kungam ar kundzi, viņš nemaz nevēlējās izskaidroties ar Sailasu. Pat doma par dusmām vai vilšanos aizbildņa tumšajās acīs viņam lika izjust dedzinošu kaunu.

Kapsētas tālākajā galā bija dārznieka mājiņa maza, zaļa ēka, kura smaržoja pēc motoreļļas un kurā rūsēja vecs, vairs neizmantots zāles pļāvējs un kaudze vecu dārzkopības rīku. Būdiņa bija pamesta līdz ar dārznieka aiziešanu pensijā tas notika vēl pirms Neva dzimšanas -, un kapsētas uzturēšanas darbi bija uzticēti domei (tā sūtīja cilvēku, kurš no aprīļa līdz septembrim reizi mēnesī pļāva zāli un slau­cīja celiņus) un vietējiem brīvprātīgajiem no Kapsētas Draugu biedrības.

Liela piekaramā atslēga pie durvīm sargāja būdiņu no zagļiem, bet Nevs jau sen bija atklājis, ka ēkas aiz­mugurē ir vaļīgs dēlis. Kad zēns vēlējās pabūt viens, viņš šad tad ielīda dārznieka mājiņā, lai mierā un klusumā pasēdētu un padomātu.

Cik vien sen Nevs gāja uz būdiņu, tajā aiz durvīm karājās dārznieka jaka, jau pirms daudziem gadiem tur aizmirsta, un zaļiem pleķiem klātas džinsa bik­ses. Bikses zēnam bija daudz par garu, bet viņš atlo­cīja staras, līdz varēja redzēt kājas, un, pagatavojis jostu no brūnas dārza auklas, apsēja to ap vidu. Vienā stūrī mētājās arī zābaki, un Nevs tos pielaikoja, bet šie apavi bija pārāk lieli, turklāt dubļaini un klāti ar cementu. Zēna pēdas tajos gandrīz pazuda, un, kad viņš spēra soli, zābaki palika uz vietas kā pie­nagloti. Tad Nevs izbīdīja jaku pa dēļu spraugu un pēcāk izlīda pats. Zēns izlēma, ka vajag tikai uzlocīt jakas piedurknes. Viņš sabāza rokas lielajās kabatās un jutās gluži kā dendijs.

Nevs devās uz galvenajiem kapsētas vārtiem un palūkojās caur režģiem. Garām aizrībināja autobuss, uz ielas bija liels troksnis, brauca automašīnas, un tālumā durvis vēra veikali. Aiz viņa pletās vēsas, zaļas ēnas, vecu koku un efeju biezoknis. Mājas.

Sirdij sitoties, Nevs devās pasaulē.

* * *

Ebenezers Boldžers savā laikā bija redzējis daudz dīvaiņu ja jums piederētu tāds veikals kā Ebenezeram, arī jūs satiktu visdažādākos ļautiņus. Tirgotava atra­dās ēku labirintā Vecpilsētā tas bija daļēji senlietu veikals, daļēji krāmu bode un augļotāja kantoris (pat Ebenezers nebija īsti drošs, kas tad viņa veikals bija). Sī vieta piesaistīja dīvaiņus un neparastus ļau­dis: dažiem vajadzēja kaut ko nopirkt, citiem pār­dot. Ebenezers Boldžers pavisam godīgi pārdeva un pieņēma preces uz veikala letes, bet vēl labāka tirgo­šanās bieži vien iznāca zem letes vai otrā istabā, ja bija jānopērk lietas, kas iegūtas ne pārāk godīgā ceļā, un jāpārdod tās tālāk. Viņa bizness bija kā aisbergs. Virspusē bija redzams tikai mazais, putekļainais vei­kaliņš, bet viss pārējais bija paslēpts, un tieši tāda lietu kārtība Ebenezeram Boldžeram patika.

Veikalniekam bija biezas brilles un tāda sejas izteiksme, it kā viņš tikko būtu iedzēris tēju ar saskā­bušu pienu un joprojām justu mutē nelāgo garšu. Šāda sejas izteiksme labi noderēja, runājot ar dažā­diem pircējiem. Nudien, viņš mēdza teikt, savilcis skābu ģīmi, šis krāms nav ne graša vērts! Tomēr es jums samaksāšu, cik varēšu, jo zinu, cik daudz skaistu atmiņu jums saistās ar šo priekšmetu. Jums paveicās, ja dabūjāt no Ebenezera Boldžera kaut daļu no priekšmeta vērtības.

Tāds bizness piesaistīja daudz dīvaiņu, bet zēns, kas torīt ienāca pa veikala durvīm, bija viens no jocī­gākajiem, kādu Ebenezers atcerējās redzējis visas savas dzīves laikā, kuru bija aizvadījis, izkrāpjot no cilvēkiem vērtīgas lietas. Puikam varēja būt apmēram septiņi gadi, un viņš bija apvilcis sava vectēva drē­bes, kas oda pēc veca šķūņa. Bērna mati bija gari un savēlušies, un viņš bija ļoti nopietns. Rokas puika bija sabāzis lielās jakas kabatās, bet, pat tās neredzot, Ebenezers manīja, ka viņš kaut ko sargājoši un stingri tur labajā plaukstā.

-   Atvainojiet, zēns sacīja.

-    Sveiks, dēliņ, Boldžera kungs attrauca. Bērni, viņš nodomāja. Vai nu viņi ir kaut ko nočiepuši, vai ari mēģina pārdot savas rotaļlietas. Viņš jebkurā gadījumā tiem atteica. Nopērc tikai kaut ko zagtu no bērna, un pēc desmit minūtēm būs klāt saniknots pieaugušais, kas bļaustīsies, kāpēc gan jūs esat iede­vis mazajam Džonijam vai Matildei desmit mārciņas par svešu laulības gredzenu. Ar bērniem bija vairāk problēmu nekā jēgas.

-   Man kaut kas jānopērk savam draugam, zēns sacīja. Un es iedomājos, ka jūs varbūt gribētu nopirkt to, kas ir man.

-    Es neko nepērku no bērniem, Ebenezers Bol­džers noskaldīja.

Nevs izvilka roku no kabatas un nolika saktu uz netīrās letes. Boldžers uzmeta tai skatienu un tad paraudzījās tuvāk. Viņš noņēma brilles, pacēla no letes okulāru un iemiedza to acī. Pagriezis lielāku gaismu, veikalnieks kārtīgi nopētīja saktu. Cūskakmens? viņš pie sevis nomurmināja. Tad veikalnieks izņēma no acs okulāru, uzlika brilles un nopētīja zēnu ar saskābušu un aizdomīgu skatienu.

-    Kur tu to dabūji? Ebenezers Boldžers nopra­sīja.