Kapsētas grāmata

Lizu Hempstoku šī atbilde nepārliecināja. Kāpēc tu esi te? viņa jautāja. Un kas ir tas vecais resnis otrā istabā?

-   Tas ir veikalnieks. Es viņam gribēju kaut ko pār­dot.

-    Kāpēc?

-   Nav tava darīšana. 128

Liza pavīpsnāja. Tev labāk doties atpakaļ uz kap­sētu, viņa teica.

-    Nevaru. Viņš mani ieslēdza.

-    Protams, vari! Vienkārši izslīdi cauri sienai… Nevs pašūpoja galvu. Nevaru. Es varu iet cauri

sienām tikai mājās, jo man piešķīra Kapsētas Privilē­ģijas, kamēr vēl biju mazs. Viņš palūkojās uz Lizu. Bija grūti viņu saskatīt elektriskajā apgaismojumā, bet zēns savā mūžā bija pieradis runāt ar mirušajiem.

-   Labāk pastāsti, ko tu te dari! Kā tu varēji aiziet tik tālu no kapsētas? Ir taču diena! Un tu neesi tāda kā Sailass. Tev jāpaliek kapsētā.

-    Tie ir likumi, kas jāievēro kapsētas iemītnie­kiem, nevis tiem, kas apglabāti aiz kapsētas mūriem. Neviens nevar man noteikt, ko darīt un kur iet. Viņa palūkojās uz durvīm. Man tas vīrs nepatīk. Paskatīšos, ko viņš dara.

Liza nozibēja viņam garām, un Nevs atkal bija viens pats. Viņš dzirdēja attālus pērkona dārdus.

Piebāztā Boldžera senlietu veikaliņa īpašnieks aiz­domīgi lūkojās apkārt. Veikalnieks bija pārliecināts, ka viņu kāds vēro, lai gan saprata, ka šī doma ir muļķīga.

-    Zēns ir ieslēgts istabā, viņš pie sevis nodomāja.

-   Ārdurvis ir aizslēgtas. Boldžers pulēja metāla saktu, kuras centrā mirdzēja čūskakmens, tikpat uzmanīgi kā arheologs, kas izrakumos noņem kārtu pēc kārtas melnzemes, līdz zem tās atklājas sudraba vērtslietas.

Tagad Boldžers sāka nožēlot, ka zvanījis Tomam Hastingsam, lai gan Toms bija liels un labi derēja cilvēku iebiedēšanai. Viņš juta, ka nemaz tā nealkst pārdot saktu. Tā bija ļoti īpaša. Jo vairāk tā mirdzēja veikala skopajā apgaismojumā, jo vairāk veikalnieks vēlējās, lai sakta piederētu tikai viņam vienam.

Bet tur, no kurienes zēns bija to atnesis, noteikti bija vēl citi dārgumi. Puika viņam pastāstīs. Viņš aiz­vedīs viņus uz turieni…

Puika…

Boldžeram ienāca prātā kāda doma. Viņš nelabprāt nolika saktu uz letes un atvēra atvilktni, lai izņemtu metāla cepumu kārbu, kurā glabāja aploksnes, vizīt­kartes un papīra lapiņas.

Veikalnieks parakņājās pa kārbu un izņēma kādu kartīti, kas bija mazliet lielāka par vizītkarti. Kartītei bija melnas malas, uz tās nebija ne uzvārda, ne adre­ses. Tikai viens vārds, kas bija uzrakstīts pašā centrā un izbalējis līdz netīri brūnai krāsai: Džeks.

Kartītes otrā pusē Boldžera kungs savā smalkajā, kārtīgajā rokrakstā bija ar zīmuli pierakstījis in­strukcijas, lai gan tagad šķita muļķīgi, ka viņš varētu aizmirst: šī karte lietojama, lai izsauktu vīru Džeku. Nē, nejau lai izsauktu. Lai uzaicinātu. Tādus ļaudis kā vīrs Džeks neizsauca.

Pie veikala durvīm kāds klauvēja.

Boldžers nometa karti uz letes un, piegājis pie dur­vīm, palūkojās uz pelēko ielu.

Pasteidzies! uzsauca Toms Hastingss. Ārā ir pretīgs laiks! Patiešām riebīgs! Es drīz vien būšu izmircis līdz ādai.

Boldžers atvēra durvis, un Toms Hastingss iestei­dzās iekšā, lietusūdenim pilot no matiem un mēteļa.

-    Kas ir tik būtisks, ka tu nevarēji to pastāstīt pa telefonu?

-   Liela nauda, Ebenezers Boldžers sacīja. Lūk, kas.

Hastingss novilka lietusmēteli un pakarināja to aiz veikala durvīm. Kas tad tas ir? Kaut kas labs izkritis no ratu pakaļas?

-   Bagātības, paskaidroja Boldžers, turklāt divu veidu. Viņš pieveda draugu pie letes un blāvajā apgaismojumā parādīja saktu.

-    Tā ir veca, vai ne?

-    No pagānu laikiem, paskaidroja Ebenezers.

-     Pavisam sena. No tā laika, kad druīdi valdīja šai zemē. Pirms ieradās romieši. To sauc par čūskakmeni. Esmu tādu redzējis muzejā. Nekad nebiju skatījis tik skaistu metāla darinājumu. Laikam šis piederē­jis karalim. Puika, kas man atnesa saktu, teica, ka atradis to kapā visticamāk, tajās kapenēs ir pilns ar šādām mantiņām.

-   Būtu vērts papētīt tuvāk, domīgi novilka Has­tingss. Mēs tās varētu deklarēt kā nevienam nepie­derošas bagātības. Muzejs mums samaksātu tirgus vērtību, un mēs ierosinātu, lai tās nosauc mūsu vārdā Hastingsa-Boldžera atradums.

-     Boldžera-Hastingsa, Ebenezers automātiski izlaboja. Tad viņš piebilda: Es pazīstu pāris bagāt­nieku, kas maksātu vairāk nekā tirgus vērtību, lai tikai varētu turēt šo saktu rokās tā, kā tagad turi tu, Toms Hastingss bija paņēmis saktu un maigi to glāstīja gluži kā kaķēnu, un saukt par savu. Un viņi neuzdotu nekādus jautājumus. Veikalnieks pastiepa roku, un Toms negribīgi ielika viņam plaukstā saktu.

-   Tu sacīji, ka ir divas bagātības, Hastingss atce­rējās. Kas ir tā otra?

Ebenezers Boldžers pacēla no letes kartīti ar melno apmali un pavicināja to draugam acu priekšā. Vai tu zini, kas tas ir? Viņš pašūpoja galvu.

Ebenezers nolika karti atpakaļ uz galda. Ir kāds cilvēks, kas ļoti vēlas atrast kādu citu cilvēku.

-   Un?

-   Baumo, ka tas cits ir mazs zēns.

-    Mazi zēni šajā pilsētā nav retums, Toms Has­tingss atteica. Skraida visriņķī, taisa nepatikšanas. Es viņus nevaru ciest. Tātad ir kāds vīrs, kas meklē kādu mazu zēnu…