Kapsētas grāmata

-   Gan tu vēl nožēlosi, ka nenāci laukā, piedraudēja Boldžers, aizvērdams aiz sevis durvis. Pielūko, lai viņš netiek ārā tev garām, veikalnieks teica Tomam Hastingsam un pats soļoja pa istabu, skatoties aiz kas­tēm un noliecoties, lai paraudzītos zem galda. Tad viņš pagāja garām Nevam un atvēra skapi. Es tevi redzu! veikalnieks izsaucās. Lien ārā!

Liza ieķiķinājās.

-    Kas tas bija? izsaucās Toms Hastingss, apcēr-

toties rinkī.

» >

-    Es neko nedzirdēju, attrauca Ebenezers Bol­džers.

Liza vēlreiz ieķiķinājās. Tad viņa savilka lūpas, it kā grasītos svilpot, un istabā atskanēja vēja gaudas. Gaisma noraustījās, spuldze iedūcās un izdzisa.

-    Pie velna, Boldžers nolamājās. Ejam! Tā ir lieka laika tērēšana.

Atslēga durvīs noklakšķēja, un Liza ar Nevu palika divatā.

-    Viņš ir aizbēdzis, sacīja Ebenezers Boldžers. Nevs varēja dzirdēt viņus runājam otrpus durvīm. Tu taču redzēji, ka es pārmeklēju istabu! Tur neva­rēja paslēpties. Mēs viņu būtu redzējuši.

-   Vīram Džekam tas nepatiks.

-    Kurš tad viņam to pateiks?

Abi kādu brīdi klusēja.

-    Paklau, Tom Hastings, kur ir sakta?

-   Hmm… sakta? Tepat. Es to noliku drošā vietā.

-   Drošā vietā? Sev kabatā?! Jocīga izvēle, man šķiet. Drīzāk izskatās, ka tu būtu mēģinājis ar to aizšmaukt it kā tu gribētu nozagt manu saktu un paturēt to sev!

-    Tavu saktu, Ebenezer? Tavu saktu?! Tu gribēji teikt mūsu saktu.

-    Mūsu! Kā tad. Kaut kā neatceros, ka tu būtu te bijis, kad es dabūju saktu no puikas.

-    No puikas, kuru tu pat nevarēji nosargāt, līdz ieradīsies vīrs Džeks? Vai tu spēj iedomāties, ko viņš izdarīs, kad uzzinās, ka pie tevis bija zēns, kuru viņš tik ilgi meklējis, un tu viņu palaidi vaļā?

-   Visticamāk, tas nemaz nebija īstais zēns. Pasaulē ir daudz puiku, un kāda gan bija iespējamība, ka tieši šis ir meklētais? Viens pret simtu vai tamlīdzīgi. Ebenezers Boldžers turpināja smalkā, pieglaimīgā balsī: Neraizējies par vīru Džeku, Tom Hastings. Esmu gandrīz pārliecināts, ka šis nebija īstais puika. Es esmu vecs, varēju kaut ko sajaukt. Un mēs gandrīz esam izdzēruši visu džinu kā tev patiktu iestiprinā­ties ar skotu viskiju? Es tūlīt atnesīšu to no nolikta­vas, pagaidi mani tepat.

Durvis atkal atvērās, un Ebenezers ienāca, turot rokā spieķi un bateriju. Viņš izskatījās vēl īgnāks nekā iepriekš.

-   Ja tu vēl esi tepat, viņš naidīgi sacīja, nemaz nedomā izbēgt! Esmu izsaucis policiju, lai tā tevi savāc. Veikalnieks parakņājās atvilktnē un izvilka pustukšo viskija pudeli un vēl vienu mazu, melnu pudelīti. Ebenezers iepilināja vairākus pilienus no mazās pudelītes lielajā un ielika mazo pudelīti kabatā.

-   Mana sakta, tā piederēs tikai man, viņš murmināja un tad uzsauca: Es jau nāku, Tom!

Veikalnieks uzmeta skatienu istabai, nepamanot Nevu, un ar viskija pudeli rokās devās ārā no telpas. Durvis viņš atkal aizslēdza.

-    Nu re, caur durvīm skanēja Boldžera balss.

-   Pasniedz man savu glāzi, Tom! Krietna šļuka labākā skotu viskija tā tevi sapurinās. Priekā!

Klusums. Paklau, kāpēc tu nedzer?

-   Tas draņķa džins man visas iekšas izdedzinājis. Pagaidi mirklīti… Un tad: Paklau, Tom! Ko tu esi izdarījis ar manu saktu?

-    Tavu saktu? Uh… ko tu… tu kaut ko pielēji manam dzērienam, tu, vecais ķēms!

-   Un ja nu pielēju? Tev uz pieres bija rakstīts, ko tu plāno, Tom! Zaglis!

Atskanēja klaigāšana, kaut kas plīsa un dārdēja, it kā tiktu apgāzta kāda smaga mēbele…

…un tad klusums.

-   Ātri! Bēgam! Liza teica.

-    Bet durvis ir aizslēgtas, Nevs sacīja. Vai tu vari tās atvērt?

-   Es? Man nav tādu burvju spēju, kas varētu tevi izdabūt ārā no aizslēgtas istabas.

Nevs noliecās, lai palūrētu pa atslēgas caurumu, bet skatu nosprostoja atslēga. Nevs padomāja un pēkšņi pasmaidīja, zēna seja izgaismojās. No plaukta viņš izvilka vecu avīzi, atlocīja to pēc iespējas plānāku un pastūma zem durvīm, mazu stūrīti atstājot iekšpusē.

-    Ko tu grasies darīt? Liza nepacietīgi taujāja.

-    Man vajadzīgs zīmulis vai kaut kas tievāks… zēns sacīja. Piemēram, šis. Viņš paņēma no galda otiņu un pabakstīja ar tās galu atslēgas caurumā, pagrozīja otu un pabakstīja vēl mazliet.

Atskanēja apslāpēta džinkstoņa, atslēgai no atslē­gas cauruma nokrītot uz avīzes. Nevs ievilka avīzi atpakaļ istabā, un tagad uz tās bija atslēga.

Liza priecīgi iesmējās. Tas bija gudri, Neva jauns­kungs, viņa teica. Patiešām attapīgi!

Nevs ielika atslēgu atslēgas caurumā, pagrieza to un atvēra noliktavas durvis.

Senlietu veikaliņā uz grīdas gulēja divi vīri. Te patiešām bija gāzušās mēbeles, istabā valdīja īsts haoss, visapkārt mētājās saplēsti pulksteņi un krēsli, un pašā vidū gulēja Toms Hastingss, pārkritis pār Ebenezeru Boldžeru. Neviens no viņiem nekustējās.

-   Vai viņi ir pagalam? Nevs jautāja.

-    Diemžēl ne, Liza atteica.

Uz grīdas blakus vīriem mētājās sudraba sakta ar sarkani oranžo akmeni, kuru turēja nagotas ķet­nas un čūskas, un izskatījās, ka čūsku galvas rotātu triumfs un apmierinātība ar paveikto.

Nevs iemeta saktu kabatā blakus smagajai papīra presei, otai un mazajai krāsas bundžiņai.

-   Paņem arī to, Liza norādīja.