Kapsētas grāmata

Tad Nevs izvilka no kabatas lielo papīra presi, kas skaisti zaigoja daudzos toņos, kā arī krāsu un otu.

Viņš iemērca otu krāsā un uzmanīgi uz preses virs­mas uzrakstīja brūnus burtus:

E. H.

Un zemāk:

MĒS NEAIZMIRSTAM

Drīz bija laiks doties pie miera, un Nevs domāja, ka pagaidām nebūtu prātīgi atgriezties mājās vēlāk, nekā noteikts.

Zēns nolika papīra presi vietā, kur bija augušas nātres, cieši iespieda to zemē tur, kur varēja būt apglabāta ragana, uz mirkli apstājās, lai aplūkotu savu darbu, un tad metās atpakaļ pie žoga, izlīda caur spraišļiem un diezgan pārliecinošā gaitā kāpa atpakaļ kalnā.

Nav slikti, sacīja mundra balss no podnieka lauka viņam aiz muguras. Nepavisam nav slikti.

Bet, kad Nevs palūkojās atpakaļ, tur neviena nebija.

"Pēdējā deja!"

5. NODAĻA Danse Macabre

Norisinājās kaut kas neparasts, Nevs bija par to cieši pārliecināts. Tas bija jaušams vēsajā ziemas gaisā, zvaigznēs, vējā, tumsā. Tas bija sajūtams ilgo nakšu un bēgošo dienu ritmā.

Ouvena kundze izstūma viņu no kapa. Ej paspē­lējies, viņa teica. Man te ir daudz darīšanu.

Nevs pārmetoši palūkojās uz māti. Bet ārā ir auksts, viņš sacīja.

Domāju gan, Ouvena kundze attrauca. Ir taču ziema. Un ziemā ir jābūt aukstumam. Tātad, viņa

teica vairāk sev nekā Nevam, kurpes. Sai kleitai jāatšuj apakšmala. Un zirnekļu tīkli te visur ir zir­nekļu tīkli, Dieva dēļ! Tu labāk ej laukā, Ouvena kundze uzsauca Nevam, man ir tik daudz darāmā, un es negribu, lai tu maisītos pa kājām.

Un tad Ouvena kundze sāka dungot kādu dzies­miņu, kuru Nevs nekad nebija dzirdējis:

Bagāts, nabags visi te

Dejos deju Macabre.

-    Kas tā tāda? Nevs gribēja zināt, bet Ouvena kundze kļuva nikna kā negaisa mākonis, un zēns metās ārā no kapa, kamēr vēl viņa savu neapmieri­nātību izrādīja vārdos, nevis darbos.

Kapsētā bija auksts un tumšs, un zvaigznes jau mirdzēja pie debesīm. Nevs uzdūrās Sloteru mātei, kas lūkojās uz efejām Ēģiptiešu gatvē.

-    Tev ir jaunākas acis, jaunskungs, viņa teica. Vai redzi kādu ziedu?

-    Ziedus? Ziemā?

-    Neskaties uz mani ar tādu sejas izteiksmi, jau­nekli, Sloteru māte atcirta. Viss uzzied, kad pienāk īstais laiks. Aizmetas pumpuri, tie atveras, uzplaukst un nozied. Viss notiek savā laikā. Vina satinās ciešāk apmetnī, sakārtoja aubi un sacīja: Laiks ir strādāt, laiks ir smiet, Macabre ir laiks mums diet.

-    Kas ir Macabre? Es nesaprotu, Nevs teica. Bet Sloteru māte jau bija pazudusi efeju biezoknī

un vairs nebija redzama.

-    Dīvaini, Nevs novilka. Viņš devās uz Bārtiebiju mauzoleju, lai meklētu tur sabiedrību un siltumu, bet Bārtlebiju ģimenei visām septiņām paaudzēm šonakt nebija laika. Viņi tīrīja un kārtoja savu māj­vietu no vecākā (miris 1831) līdz jaunākajam (miris 1690) ģimenes loceklim.

Fortinbrass Bārtlebijs, miris desmit gadu vecumā (no diloņa, kā viņš bija paskaidrojis Nevam, jo Nevs vairākus gadus bija maldīgi domājis, ka Fortinbrass ir kritis par upuri plēsīgam lauvam vai lācim, un bija ļoti vīlies, uzzinot, ka draugs miris no vienkāršas sli­mības), atvainojās Nevam.

-    Mēs tagad nevaram spēlēties, Neva jaunskungs, jo pavisam drīz pienāks rītnakts. Cik gan bieži tas notiek, vai ne?

-    Tas notiek katru nakti, Nevs saīdzis atteica. Ikreiz pienāk nākamā nakts.

-   Ne jau šāda nakts, Fortinbrass iebilda. Šāds notikums ir ļoti rets.

-   Bet rīt nebūs ne Gaja Foksa, ne Helovīnu nakts, ne Ziemassvētki, ne Jaunais gads, Nevs sacīja.

Fortinbrass plati pasmaidīja, un viņa apaļā, vasarraibumiem nosētā seja iemirdzējās sajūsmā.

-    Nē, nevieni no tiem svētkiem, viņš teica. Sī būs īpaša nakts.

-    Kā to sauc? Kas rīt īsti notiks? Nevs gribēja uzzināt.

-    Rīt norisināsies kaut kas īpašs, sacīja Fortin­brass, un Nevs bija pārliecināts, ka viņš būtu kaut ko pateicis, bet Fortinbrasa vecmāmiņa Luīze Bārtlebija (kura bija nomirusi divdesmit gadu vecumā) pasauca zēnu pie sevis un kaut ko dusmīgi pačukstēja.

-     Neko, Fortinbrass novilka. Tad viņš sacīja Nevam: Atvaino, man jāiet strādāt. Un ņēmās ar lupatu spodrināt putekļainu zārku. La, la, la, umpapā, zēns dziedāja, la, la, la, umpapā. Un ar katru umpapā viņš plaši atvēzēja putekļu lupatu.

-   Kāpēc tu nedziedi to dziesmu?

-   Kuru dziesmu?

-    To, kuru dzied visi pārējie.

-    Vēl nav pienācis laiks, Fortinbrass atteica. Viss taču notiks rītvakar.

-   Vēl nav īstais laiks, sacīja Luīze, kas bija mirusi dzemdībās, dodot dzīvību dvīņiem. Bet tagad ej savās darīšanās!

Un jaukā, skaidrā balsī viņa nodziedāja: Visi sadzirdēs un sveiks, Macabre tie dejot steigs.

Nevs devās uz mazo, veco kapliču. Viņš izslīdēja cauri sienai, apsēdās un gaidīja atgriežamies Sailasu. Zēns bija diezgan nosalis, bet tas viņu neuztrauca. Viņš taču dzīvoja kapsētā, un mirušie nekad neuz­traucas par aukstumu.

Aizbildnis ieradās līdz ar pirmajiem rīta saules sta­riem, un viņam līdzi bija liels plastmasas maiss.

-   Kas tur ir?

-    Drēbes. Tev. Pielaiko tās. Sailass izvilka no maisa pelēku džemperi pelēkā līķauta krāsā, džinsus, apakšveļu un gaišpelēkas sporta kurpes.

-   Kam tas viss?