Kapsētas grāmata

Karaveja kundze novaikstījās. Pilnīgas muļķības, viņa teica, tomēr turpināja griezt ziedus.

Pēcpusdienā ātri iestājās krēsla, un puspiecos jau valdīja īsta nakts. Nevs klīda pa kapsētas taciņām, meklējot kādu, ar kuru parunāt, bet nevienu nesastapa.

Viņš nokāpa līdz podnieka laukam, lai palūkotos, vai tur nav Lizas Hempstokas, bet arī tur neviena nebija. Atgriezies Ouvenu kapā, zēns atklāja, ka arī mājās neviena nav ne tēvs, ne māte nekur nebija sasto­pami.

Nevs sāka justies neomulīgi. Sī bija pirmā reize desmit gadu laikā, kopš zēns bija juties pamests un viens vietā, kuru viņš sauca par mājām. Nevs metās lejup pa kalnu uz veco kapliču, kur apsēdās, lai gai­dītu Sailasu.

Sailass tā arī neparādījās.

Laikam viņš jau aizgājis, Nevs nodomāja, pats tam īsti neticēdams. Viņš devās uz kalna virsotni un palū­kojās apkārt. Aukstajā ziemas gaisā spoži mirdzēja zvaigznes, un pilsētas gaismas laistījās viņam pie kājām tur dega laternas, un automašīnu starmešu gaismas plūda baltās un sarkanās straumēs. Nevs lēni kāpa lejup no kalna, līdz nonāca pie galvenajiem vār­tiem, un tur apstājās.

Viņš sadzirdēja mūziku.

Nevs bija dzirdējis dažādas melodijas bērnišķīgi jautrās saldējuma pārdevēja dziesmiņas, mūziku, kas skanēja no strādnieku radioaparātiem, dziesmas, ko Klaterijs Džeiks spēlēja mirušajiem uz savas apputēju­šās vijoles, bet kaut ko tādu viņš vēl nekad nebija dzir­dējis šīs mūzikas skaņas izklausījās kā priekšspēle kaut kam grandiozam, gluži kā operas uvertīra.

Zēns izslīdēja cauri aizslēgtajiem vārtiem un devās lejup no kalna uz Vecpilsētu.

Nevs pagāja garām mēra kundzei, kas stāvēja uz stūra, un viņa tieši tobrīd piesprauda mazu, baltu ziediņu pie garāmejoša uzņēmēja žaketes atloka.

-    Es neatbalstu personiskus ziedojumus, sacīja vīrietis. Ar to nodarbojas mans uzņēmums…

-    Tā nav nekāda labdarības akcija, paskaidroja mēra kundze, bet gan pilsētas tradīcija.

-    Ak tā, viņš noteica un, izriezis krūtis, devās tālāk lepns kā pāvs.

Nākamā garām gāja jauna sieviete ar bērnu rati­ņiem. >

-   Kas tas tāds? viņa aizdomīgi jautāja, kad mēra kundze viņai tuvojās.

-    Viens ziediņš jums, viens mazajam, sacīja mēra kundze.

Viņa piesprauda ziedu pie jaunās sievietes mēteļa, bet mazulim to nolika uz spilvena ratiņos.

-    Kam tas domāts? jaunā sieviete neatlaidās.

-   Tā ir Vecpilsētas paraža, mēra kundze attrauca. Sena tradīcija.

Nevs devās tālāk. Visur, kur vien viņš gāja, zēns redzēja cilvēkus ar baltajiem ziediem. Citu ielu stūros viņš pamanīja vīriešus, kuri šodien bija kapsētā kopā ar mēra kundzi, un katram no viņiem līdzi bija klūgu grozs ar ziediem. Daži nevēlējās pieņemt ziedu, bet vairums gan neiebilda.

Mūzika joprojām spēlēja tagad tā šķita svinīga un savāda. Nevs grozīja galvu uz visām pusēm, mēģinot noteikt, no kurienes tā skan, bet viņam neizdevās.

Mūzika bija gaisā. Tā dūca plandošajos karogos un audekla nojumēs, tā rībēja attālajā satiksmes troksnī, tā skanēja soļos uz ielām…

Un bija vēl kas savāds, Nevs domāja, novērodams cilvēkus. Viņi visi soļoja vienā ritmā ar mūziku.

Bārdainais vīrs ar turbānu galvā bija izsniedzis gandrīz visus ziedus. Nevs piegāja pie viņa.

-   Atvainojiet, viņš ierunājās.

Vīrs satrūkās. Es tevi nepamanīju, viņš pār­metoši sacīja.

-   Atvainojiet, es negribēju pielavīties, Nevs bilda.

-   Vai es varētu dabūt puķi?

Vīrietis ar turbānu aizdomīgi nopētīja Nevu. Vai tu dzīvo tepat tuvumā? viņš jautāja.

-    O jā, zēns apstiprināja.

Vīrietis pasniedza Nevam ziedu, zēns to paņēma un izsaucās: Au! sajūtot, ka kaut kas ass ieduras īkšķī.

-     Tas jāpiesprauž pie mēteļa, vīrs pamācīja.

-    Uzmanies, saspraude ir asa!

No sadurtā pirksta nopilēja asins lāse, un Nevs iebāza savainoto pirkstu mutē, bet vīrietis piesprauda ziedu viņam pie džempera. Es tevi nekad neesmu šeit redzējis, viņš teica.

-   Es te dzīvoju, patiešām, zēns sacīja. Kam tās puķes domātas?

-   Tā ir Vecpilsētas tradīcija, vīrietis teica. Aiz­sākās vēl ilgi pirms tam, kad parādījās jaunie pilsētas rajoni. Kad kapsētā kalna galā uzzied ziemas ziedi, tos nogriež un izsniedz visiem iedzīvotājiem vīrie­šiem un sievietēm, jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem.

Tagad mūzika skanēja skaļāk. Nevs prātoja, vai viņš to dzird labāk tikai tāpēc, ka bija piespraudis ziedu, viņš varēja saklausīt tādu kā attālu bungu rīboņu un izvairīgu melodiju, kas aicināja doties ceļā un tai sekot.

Nevs nekad nebija devies apskatīt pilsētu. Bet šonakt viņš bija aizmirsis, ka nedrīkst pamest kap­sētu, aizmirsis, ka kapsētā neviens mirušais nav savā vietā. Viņš spēja domāt tikai par Vecpilsētu un stei­dzās uz pilsētas dārzu, kas atradās mērijas priekšā (mērijā tagad bija iekārtots muzejs un tūristu infor­mācijas centrs, bet pilsētas dome bija pārcēlusies uz iespaidīgāku, jaunāku un garlaicīgāku ēku citā pilsē­tas galā).

Dārzā pulcējās pilsētnieki tagad, ziemas vidū, tas izskatījās pēc parasta zāles plača ar dažiem soliņiem, krūmiem un statujām.