Kapsētas grāmata

-    Biju, Sailass apliecināja.

-   Es dejoju ar viņu! Ar lēdiju, kas atjāja ar balto zirgu.

-   Vai tiešām?

-   Tu taču redzēji! Tu mūs vēroji! Dzīvos un mirušos! Mēs dejojām! Kāpēc neviens negrib par to runāt?

-   Pastāv noslēpumi un mistērijas. Ir lietas, par ko aizliegts runāt. Ir lietas, ko dzīvie neatceras.

-   Bet tu taču par to runā! Mēs tagad runājam par Macabrel

-   Es nekad neesmu to dejojis, Sailass atteica.

-    Bet tu redzēji, kas vakar notika!

Sailass tikai atteica: Es nezinu, ko redzēju.

-   Es dejoju ar lēdiju, Sailas! Nevs izsaucās. Aiz­bildnis izskatījās ļoti bēdīgs, un Nevs pēkšņi nobijās likās, ka viņš pamodinājis guļošu lauvu.

Bet Sailass tikai sacīja: Labāk beigsim šo sa­runu.

Nevs varēja kaut ko sacīt bija simts lietu, ko sacīt Sailasam, lai gan varbūt tas nebūtu gudri, kad kaut kas novirzīja zēna uzmanību: attāla šalkoņa un čaboņa, un viņa sejai pieskārās it kā aukstas, maigas pūkas.

Visas domas par dejošanu uzreiz bija prom, un viņš vairs nejuta bailes, tikai prieku un sajūsmu.

Tikai trešo reizi mūžā Nevs piedzīvoja kaut ko tādu.

-  Paskaties, Sailas, snieg! zēns izsaucās, un prieks piepildīja viņa krūtis un prātu, neatstājot tur vietu nekam citam. Patiešām snieg!

STARPSPĒLE Sapulce

Neliela zīmīte viesnīcas vestibilā vēstīja, ka Vašing­tona istabā šovakar notiek privāta tikšanās, bet nekas vairāk par šo tikšanos minēts nebija. Nudien ja jūs palūkotos uz cilvēkiem, kas bija sapulcējušies viesnī­cas istabā, jums nebūtu ne jausmas, kāpēc viņi te ir satikušies, lai gan pēc viena acu uzmetiena varētu secināt, ka telpā nav nevienas sievietes. Visi sanā­kušie bija vīrieši, viņi sēdēja pie pusdienu galda un ēda desertu.

Viņu bija aptuveni simts, visi ģērbušies atturīgos, melnos uzvalkos, bet tas arī bija vienīgais, kas tiem bija kopīgs. Citiem bija balti mati, citiem tumši, citiem gaiši vai rudi, bet daži bija plikgalvji. Arī vīru sejas izteiksme bija dažāda draudzīga un naidīga, izpalīdzīga un skāba, atklāta un noslēgta, iejūtīga un brutāla. Vairums bija baltādainie, bet daži bija tumšādaini vai melnādaini. Te bija vīri no Eiropas, Āfrikas, Indijas, Ķīnas, Dienvidamerikas, Filipīnām,

Amerikas. Cits ar citu vai ar viesmīļiem viņi runāja angļu valodā, taču akcentu bija tikpat daudz, cik pašu vīriešu. Viņi bija šeit sabraukuši no visas pasaules.

Vīri melnos uzvalkos sēdēja pie galdiem, bet uz neliela paaugstinājuma stāvēja viens no viņiem jautrs vīrs platiem pleciem gaišā uzvalkā, kurš izskatījās tā, it kā būtu tikko ieradies no kāzām. Viņš iepazīstināja visus ar Labo Darbu sarakstu. Bērni no nabadzīgiem reģioniem aizvesti ceļojumos uz eksotiskām zemēm. Lai to veiksmīgi realizētu, bija iegādāts jauns autobuss.

Vīrs Džeks sēdēja pirmā galda vidū, blakus švītī­gam kungam ar sudrabbaltiem matiem. Viņi gaidīja, kad pasniegs kafiju.

-  Laiks rit, sacīja sirmais kungs. Un mēs neviens nekļūstam jaunāki.

Vīrs Džeks savukārt teica: Es tagad padomāju… Tas darbiņš Sanfrancisko pirms četriem gadiem…

-    Bija neveiksmīgs, bet, tāpat kā mēs nevaram pavēlēt puķēm neziedēt, tāpat nespējam neko līdzēt šajā lietā. Tu izgāzies, Džek. Tev bija jāparūpējas par viņiem visiem. Ieskaitot bērnu. īpaši par bērnu! Gan­drīz paveicās tā mēs sakām tikai par pakaviem un rokasgranātām.

Baltā žaketē tērpies viesmīlis ielēja kafiju visiem pie Džeka galdiņa mazam vīriņam ar šaurām, melnām ūsiņām, garam gaišmatim, kurš bija tik izskatīgs kā aktieris vai modelis, un melnādainam vīram ar lielu galvu, kurš blenza uz visiem kā satracināts vērsis. Visi šie vīri likās pilnībā neieinteresēti Džeka teiktajā, viņi uzmanīgi klausījās runasvīrā, ik pa brīdim pat aplaudējot. Sirmais kungs piebēra kafijai pāris karo­tīšu cukura un sparīgi samaisīja.

-    Desmit gadi, viņš teica. Laiks un paisums nežēlo nevienu. Bērns drīz būs pieaudzis. Kas notiks tad?

-    Man joprojām ir laiks, Dendija kungs, iesāka vīrs Džeks, bet sirmais džentlmenis viņu pārtrauca, kratot lielu rozā rādītājpirkstu viņa virzienā.

-   Tev bija laiks. Tagad tev ir gala termiņš. Tagad tev jārīkojas gudri! Mēs vairs nepacietīsim nevienu tavu muļķīgo izgājienu! Ir apnicis gaidīt, visiem mums, ikvienam vīram Džekam no mums.

Vīrs Džeks pieklājīgi pamāja. Man ir zināmi pave­dieni, viņš pieglaimīgi teica.

Sirmais kungs iedzēra malku kafijas. Patiešām?

-   Patiešām. Un atkārtošu man šķiet, tas saistīts ar nepatikšanām Sanfrancisko.

-   Vai tu apspriedies ar sekretāru? Dendija kungs jautāja, norādot uz vīru, kurš stāvēja uz paaugstinā­juma un stāstīja, kā viņu ziedojumi palīdzējuši slimnī­cai iegādāties jaunu aprīkojumu. (Nē, ne jau vienu vai divus, bet veselus trīs dialīzes aparātus, viņš teica. Visi istabā sēdošie vīri pieklājīgi aplaudēja paši sev un savam dāsnumam.)

Vīrs Džeks pamāja. Es to pieminēju.

-   Un?

-   Viņu tas neinteresē. Viņš grib rezultātus. Viņš grib, lai es pabeidzu iesākto.

-    Mēs visi to gribam, saulstariņ, sacīja sirmais kungs. Zēns joprojām ir dzīvs. Un laiks nav mūsu draugs.