Kapsētas grāmata

Pārējie pie galda sēdošie vīrieši, kuri bija izliku­šies, ka neklausās, piekrītoši norūcās un pamāja ar galvu.

-   Kā jau es teicu, Dendija kungs vēsi konstatēja, laiks negaida.

"Manuprāt, ir pienācis laiks tev pastastīi no kurienes tu ieradies," Sailass sacīja.

6. NODAĻA Neviena Ouvena skolas gaitas

Kapsētā lija, un pasaule pagaisa miglainos ūdens atspulgos. Nevs sēdēja, paslēpies no dzīvajiem un mirušajiem, kuri varētu viņu meklēt, zem arkas, kas atdalīja Ēģiptiešu gatvi un ziemeļrietumu biežņu no pārējās kapsētas, un lasīja grāmatu.

Sasodīts! no taciņas atskanēja balss. Pie velna tevi, sīkais zaglēn! Kad tevi noķeršu kad tevi atra­dīšu -, es likšu tev nožēlot dienu, kad piedzimi!

Nevs nopūtās un nolaida grāmatu klēpī. Viņš nolie­cās un ieraudzīja Takeriju Porindžeru (1720-1734, dēls no augšienes) klumburojam lejup pa slideno taku. Takerijs bija liels zēns nomiris četrpadsmit gadu vecumā neilgi pēc tam, kad bija kļuvis par krāsotāja mācekli. Viņam bija iedoti astoņi vara peniji un pie­teikts atgriezties ar pusgalonu sarkanbaltas krāsas, ar ko nokrāsot stabus pie bārddziņa veikala. Takerijs bija pavadījis piecas stundas, klīstot pa pilsētu jan­vāra slapjdraņķī. Viņš bija iegriezies visos veikalos un ar izsmieklu no tiem padzīts, tomēr gājis tālāk. Kad Takerijs beidzot saprata, ka ir piemuļķots, viņu ķēra smadzeņu trieka, un zēns nedēļas laikā nomira. Visu slimības laiku viņš nikni blenza uz citiem mācekļiem un pat uz krāsotāju meistaru Horobina kungu, kurš bija piedzīvojis daudz sliktāku apiešanos toreiz, kad pats bija māceklis, tāpēc nesaprata, par ko Takerijs ceļ tādu brēku.

Tātad Takerijs Porindžers bija nomiris lielās dus­mās, sagrābis rokās grāmatu Robinsons Krūzo kopā ar sudraba sešpensu monētu un drēbēm, kas viņam bija mugurā, tā bija zēna vienīgā mantība -, tāpēc pēc mātes lūguma zēnu apglabāja ar visu grāmatu. Nāve nebija labojusi Takerija Porindžera nelāgo raks­turu, un tagad viņš bļāva: Es zinu, ka tu kaut kur te esi! Nāc ārā un saņem sodu, zagli!

Nevs aizvēra grāmatu. Es neesmu nekāds zaglis, Takerij! Es vienkārši aizņēmos tavu grāmatu. Apsolu, ka atdošu to atpakaļ, līdzko būšu izlasījis.

Takerijs palūkojās augšup un ieraudzīja Nevu sēžam aiz Ozirisa statujas. Es teicu, lai tu neaiz­tiec grāmatu!

Nevs nopūtās. Bet kapsētā ir tik maz grāmatu! Un esmu ticis līdz interesantākajai vietai. Robin­sons ir atradis smiltīs pēdas, un tās nav viņējās. Tas nozīmē, ka uz salas ir vēl kāds!

Tā ir mana grāmata, Takerijs Porindžers stūr­galvīgi teica. Dod šurp!

Nevs bija gatavs parunāties vai pat pastrīdēties, bet tad ievēroja, cik sāpināts izskatās Takerijs, tāpēc kļuva pielaidīgs. Viņš norāpās no arkas, pēdējos met­rus nolecot, un pastiepa Takerijam grāmatu. Ņem. Lielais zēns paķēra savu īpašumu, paldies nepateicis, un nikni lūrēja.

-   Es tev varētu palasīt priekšā, Nevs piedāvāja. Nudien!

-   Tu labāk varētu iet un izvārīt savu stulbo pauri, sacīja Takerijs un atvēzējies ieblieza Nevam pa ausi. Nevs sarāvās, jo auss sāpēja, bet, spriežot pēc Takerija sejas izteiksmes, arī viņam noteikti smeldza roka.

Lielais puika aizslāja prom pa taku, un Nevs no­skatījās, kā viņš aiziet. Nevam sāpēja auss un acīs sariesās asaras. Zēns devās prom pa nodevīgo efeju aizvītu taciņu. Viņš paklupa un saplēsa džinsus, sa­skrāpējot celi.

Netālu no kapličas mūra Nevs paskrēja garām vecam vītolam, gandrīz notriecot no kājām Eifēmiju Horsfolas jaunkundzi un Tomu Sendsu, kuri pēc ilgiem laikiem bija iznākuši kopīgā pastaigā. Toms bija apbedīts tik sen, ka viņa atdusas vietu iezīmēja vairs tikai vēju ārdēts akmens, jo viņš bija dzīvojis un miris Simtsgadu kara laikā pret Franciju, bet Eifēmijas jaunkundze (1861-1883, Viņa gul mierā, ak jā, viņa dus kopā ar eņģeļiem) bija apbedīta Vik­torijas laikos, neilgi pēc tam, kad kapsēta bija izpletu­šies un piecdesmit gadu laikā kļuvusi par veiksmīgu komerciālu projektu. Viņai bija liels kaps aiz Vītolu gatves. Izskatījās, ka šim pārim nepatīk pārmaiņas, kas pēdējo gadu laikā skārušas kapsētu.

-    Neskrien tik dikti, jauno Nev, uzsauca Toms,

-    citādi vēl savainosies!

-   Tu jau esi sasities, teica Eifēmijas jaunkundze.

-   Ak vai, Nev! Domāju, ka tava māte nebūs priecīga. Tās bikses nebūs viegli sašūt.

-   Ai, piedodiet, Nevs novilka.

-   Turklāt tevi meklēja aizbildnis, Toms piebilda. Nevs palūkojās debesīs. Bet ir taču vēl diena! viņš sacīja.

-    Viņš jau pirmāk ir augšā, paskaidroja Toms. Nevs zināja, ka šis vārds nozīmē agri. Teica, ka vēloties ar tevi parunāt. Lai mēs nododot šo ziņu, ja tevi redzot.

Nevs pamāja.

-    Un lazdā aiz Litldžona kapa ir nogatavojušies rieksti, ar smaidu piebilda Toms, it kā lai mīksti­nātu triecienu.

-    Paldies, Nevs sacīja un metās prom, ko kājas nes, cauri lietum, lejup pa taku uz kapsētas zemāko daļu, līdz sasniedza veco kapliču.

Kapličas durvis bija atvērtas, un Sailass, kuram ne­patika ne lietus, ne dienasgaisma, stāvēja iekšā, ēnās.

-    Man teica, ka tu mani meklējot, Nevs sacīja.

-    Jā, Sailass teica. Izskatās, ka esi saplēsis bikses.