Kapsētas grāmata

-    Pasaki viņiem, ka, tavuprāt, policijai un skolas vadībai varētu vairāk interesēt pāris bērnu, kas pie­spiež jaunāko klašu skolēnus zagt un pēc tam atdot visu kabatas naudu! Gan jau viņus tas interesēs vairāk nekā viens puika, kas pret savu gribu nozadzis kom­paktdisku. Vēl pasaki šiem: ja viņi tevi aiztiks, tu ziņosi policijai. Un pabrīdini, ka esi visu pierakstījis, un, ja ar tevi kaut kas notiks piemēram, ja viņi tevi piekaus vai tamlīdzīgi, tad tavi draugi neka­vējoties nosūtīs šo ziņojumu skolas vadībai un poli­cijai.

-    Bet es nevaru… Pols sacīja.

-    Tad visu atlikušo laiku, ko pavadīsi šajā skolā,

tu maksāsi viņiem savu kabatas naudu. Un baidīsies no viņiem.

Pols padomāja. Varbūt man uzreiz visu izstāstīt policijai? viņš bikli ieminējās.

-   Vari stāstīt, ja gribi.

-    Es laikam sākumā pamēģināšu darīt tā, kā tu teici, Pols sacīja un pasmaidīja. Smaids nebija plats, tomēr tas bija pirmais smaids pēdējo triju nedēļu laikā.

Tā nu Pols Sings paskaidroja Nikam Fārtingam, kā un kāpēc viņš vairs nedomā viņam maksāt, un devās prom, bet Niks palika stāvam un neteica ne vārda, tikai vīstīja dūres. Nākamajā dienā rotaļlaukumā pie Nika Fārtinga pienāca vēl pieci vienpadsmitgadīgie un teica, ka grib atpakaļ visu naudu, ko iepriekšējo mēnešu laikā bija samaksājuši, vai arī viņi ziņos poli­cijai, un tagad Niks bija ļoti nelaimīgs jauneklis.

Mo šņāca: Tas ir viņš. Viņš to uzsāka! Ja nebūtu viņa… Sīkie paši nekad to nebūtu iedomājušies. Mums viņš jāpārmāca. Tad arī pārējie pratīs uzvesties.

-    Kurš?

-   Tas, kurš vienmēr lasa. Tas no bibliotēkas. Devs Ouvens. Vinš.

Niks lēni pamāja. Kurš tas ir? viņš nepārlieci­noši jautāja.

-    Es tev viņu parādīšu, apsolīja Mo.

Nevs bija pieradis, ka viņu neievēro, ka viņš vien­mēr paliek ēnā. Ja skatieni parasti slīd tev pāri, tu ļoti labi sajūti uzstājīgu acu pāri, kas raugās tavā virzienā, tevi satrauc uzmanība. Un, ja esi pārliecināts, ka citi par tavu eksistenci nemaz nenojauš, tad ir pavisam savādi, ka uz tevi norāda un tev seko… tas ir pārāk pamanāmi.

Viņi sekoja Nevam pēc skolas augšup pa ceļu, ga­rām avīžu kioskam, zem dzelzceļa tilta. Nevs gāja lēnām, lai pārliecinātos, ka tie abi tiešām seko druk­nais puika un smalkā meitene ar skarbajiem sejas vaibstiem -, un tad viņš iegāja mazajā baznīcas pagalmiņā ielas galā. Tur aiz vietējās baznīcas bija neliela kapsēta, un zēns apstājās pie Roderika Pīrsona un viņa sievas Amabellas un otrās sievas Portūnijas kapa (Viņi dus, lai reiz atkal mostos).

-   Tu esi tas puika, meitene sacīja. Devs Ouvens. Nu tev būs ziepes, Dev!

-   Mani sauc Nevs, Nevs teica, nenolaižot acis no tiem abiem. Ar "n". Un jūs esat Džekils un Haids.

-   Tas biji tu! meitene šņāca. Tu sakūdīji sep­tītos!

-   Tāpēc mēs tevi pārmācīsim, sacīja Niks Fārtings un ļauni pasmaidīja.

-   Man patīk mācīties, Nevs sacīja. Ja jūs vairāk pievērstos mācībām, jums arī neatliktu laika šantažēt mazākus bērnus, lai atņemtu viņiem kabatas naudu.

Niks sarauca pieri un sacīja: Tu esi pagalam, Ouven.

Nevs papurināja galvu un pamāja uz kapsētu. Pa­tiesībā neesmu vis, viņš teica. Bet viņi gan.

-    Kādi viņi? Mo jautāja.

-    Cilvēki, kas te guļ. Paklau, es jūs atvedu šurp, jo gribēju dot jums iespēju…

-    Tu mūs neatvedi! Niks iebilda.

-    Jūs taču esat šeit, Nevs teica. Es gribēju, lai jūs te nonāktu. Es nācu šurp, jo zināju, ka jūs man sekosiet. Tas pats vien sanāk.

Mo nervozi palūkojās apkārt. Vai te kaut kur paslēpušies tavi draugi? viņa jautāja.

Nevs atteica: Baidos, ka tu joprojām nesaproti. Jums abiem tas ir jāizbeidz. Pārtrauciet izturēties tā, it kā citi cilvēki nebūtu svarīgi! Beidziet darīt citiem pāri!

Mo asi pasmīnēja. Pie velna, viņa teica, pie­kauj taču viņu!

-   Es devu jums izvēli, Nevs sacīja. Niks atvēzējās un grasījās sist Nevam, bet zēns jau bija pazudis, un Niks ietrieca dūri kapakmenī.

-   Kur viņš palika? izsaucās Mo. Niks lamājās un kratīja roku. Meitene apjukusi lūkojās apkārt. Viņš te bija. Es zinu, ka bija.

Niks vispār nespēja iztēloties, un arī domāšana nebija viņa stiprā puse. Noteikti aizbēga, viņš teica.

-   Viņš nebēga prom, Mo ietiepās. Viņš te bija, un tad viņa vienkārši vairs nebija. Mo piemita iztēle. Viņa taču izdomāja visus plānus. Pār kapsētu nolaidās krēsla, un meitene juta, kā matiņi uz skausta saceļas stāvus. Kaut kas nav labi, viņa, panikas pārņemta, iespiedzās. Mums jālaižas prom.

-   Es to sīko atradīšu, Niks Fārtings sacīja. Es viņu piekaušu. Mo juta, ka vēderā kaut kas sagrie­žas. Likās, ka ēnas sakļaujas ap viņiem ciešāk.

-    Nik, man ir bail, sacīja Mo.

Bailes ir lipīgas. Ar tām var aplipt. Dažkārt pie­tiek tikai kādam pateikt, ka viņam ir bail, lai arī visi pārējie sajustu bailes. Mo bija pārbijusies, un Niks tāpat.

Niks neko neteica. Viņš metās skriet, un Mo mina viņam uz papēžiem. Viņiem skrienot atpakaļ uz savu pasauli, iedegās laternas. Krēslu nomainīja nakts, un tumšos kaktos sāka pulcēties ēnas. Tas nesolīja neko labu.