Kapsētas grāmata

Nevs bija apmierināts. Tagad tas puika padomās, pirms mocīs mazākos.

Un tālāk?

Nevs salika rokas bikšu kabatās un sāka soļot, pats nezinot, kurp. Viņš domāja, ka laikam pametīs skolu tāpat kā bija pametis kapsētu. Dosies uz kādu vietu, kur viņu neviens nepazīst, visu dienu sēdēs bibliotēkās, lasīs grāmatas un klausīsies, kā cilvēki elpo. Zēns prātoja, vai pasaulē joprojām ir vientuļas salas līdzīgas tai, kur bija avarējis Robinsona Krūzo kuģis. Viņš varētu dzīvot uz tādas salas.

Nevs neparaudzījās augšup, bet, ja būtu pacēlis skatienu, būtu pamanījis, ka no pretējās mājas loga vinu vēro divas ūdenaini zilas acis.

Zēns nogriezās alejā, ēnu aizsegā juzdamies daudz ērtāk.

-    Tātad tu bēdz prom? jautāja meitenes balss.

Nevs neko neatbildēja.

-    Tā ir galvenā atšķirība starp dzīvajiem un miru­šajiem, vai ne? balss sacīja. Nevs zināja, ka tā ir Liza Hempstoka, lai gan pašu raganu nekur neredzēja. Mirušie nekad neliek vilties. Viņi ir nodzīvojuši savu dzīvi, rīkojušies pēc saviem ieskatiem. Bet pēc nāves mēs nemaināmies. Taču dzīvie tie vienmēr tevi pie­viļ, vai ne? Tu satiec drosmīgu un cēlu zēnu, un tad viņš izaug un aizbēg.

-   Tas nav taisnīgi! Nevs sacīja.

-    Tas Neviens Ouvens, kuru es pazinu, nebūtu aizbēdzis no kapsētas, nepateicis ardievas cilvēkiem, kuriem viņš ir svarīgs. Tu salauzīsi Ouvena kundzes sirdi!

Par to Nevs nebija domājis. Viņš teica: Es sastrī­dējos ar Sailasu.

-   Un?

-   Viņš grib, lai es atgriežos kapsētā un vairs neeju uz skolu. Sailass domā, ka iet skolā ir pārāk bīs­tami.

-    Kāpēc? Tev labi padodas Izgaišana, turklāt arī mana burvestība tevi sargā… viņiem nemaz nevaja­dzētu tevi pamanīt.

-    Es iesaistījos skolas dzīvē. Manā klasē ir kāds puika, kas terorizē mazākos. Es gribēju, lai viņš liekas mierā. Pievērsu sev uzmanību…

Tagad Liza kļuva redzama, bet tikai kā miglains apveids, kas slīdēja pa aleju blakus Nevam.

-    Viņš te kaut kur slēpjas un vēlas tavu nāvi, ragana sacīja. Vīrs, kurš nogalināja tavu ģimeni. Mēs, kapsētas ļaudis, vēlamies, lai tu paliktu dzīvs. Mēs vēlamies, lai tu mūs pārsteidz un liec mums vil­ties, šokē un iedvesmo mūs. Nāc mājās, Nev!

-   Es domāju… Es pateicu daudz ko nelāgu Saila­sam. Viņš būs nikns.

-   Ja viņam būtu vienalga, kas ar tevi notiek, viņš nedusmotos, meitene sacīja.

Rudens lapas zem Neva kājām bija slapjas, un migla mēģināja nojaukt pasaules robežas. Nekas nebija tik vienkāršs un skaidrs, kā Nevam bija licies pirms pāris minūtēm.

-    Es veicu Pastaigu Sapnī, zēns teica.

-   Un kā tev izdevās?

-    Labi, viņš atteica. Nu, diezgan labi.

-   Tev tas jāpastāsta Penivorta kungam. Viņš prie­cāsies.

-  Tev taisnība, Nevs piekrita. Būs gan jāpastāsta. Viņi bija nonākuši līdz alejas galam, bet zēns nepagriezās pa labi, kā bija plānojis, kad gribēja doties prom pasaulē, bet pa kreisi uz Haistrītu, kas veda atpakaļ uz Danstena ceļu un kapsētu kalna galā.

-    Kas tad nu? Liza Hempstoka jautāja. Ko tu dari?

-   Es atgriežos mājās, Nevs atteica. Tieši kā tu ieteici.

Veikalu skatlogi bija spoži izgaismoti. Nevs varēja saost karsto eļļu, kurā gatavoja ēdienu ātro uzkodu ēstuvē ielas stūrī. Bruģakmeņi spīdēja.

-    Tas ir labi, sacīja Liza Hempstoka. No viņas atkal bija palikusi tikai balss. Te pēkšņi ragana izsau­cās: Bēdz! Vai Izgaisti! Kaut kas nav labi!

Nevs gribēja teikt, ka viss ir kārtībā un Liza vien­kārši uzvedas muļķīgi, kad uz ceļa izgriezās liela auto­mašīna ar mirgojošām gaismām un šķērsoja zēnam ceļu.

No mašīnas izkāpa divi vīri. Atvainojiet, jauno cil­vēk, sacīja viens no vīriem. Mēs esam no policijas. Vai drīkst uzzināt, ko jūs tik vēlu darāt uz ielas?

-   Es nezināju, ka likums to aizliedz, Nevs godīgi paskaidroja.

Lielākais no policistiem atvēra mašīnas aizmugu­rējās durvis. Vai šis ir tas zēns, ko jūs redzējāt, jaunkundz?

No mašīnas izkāpa Mo Kvillinga, palūkojās uz Nevu un pasmīnēja. Tas ir viņš, meitene aplieci­nāja. Viņš mūsu pagalmā lauza mantas. Un pēc tam aizbēga. Mo ieskatījās Nevam acīs. Es tevi redzēju pa guļamistabas logu. Man šķiet, ka šis ir tas puika, kas mūsu rajonā sit logus.

-    Kā tevi sauc, jauno cilvēk? jautāja mazākais policists ar sarkanām ūsām.

-     Neviens, Nevs teica. Au… zēns aprāvās, jo sarkanmatainais policists bija cieši satvēris viņu aiz auss. Nemuļķojies, policists stingri uzsauca. Atbildi uz jautājumiem, skaidrs?

Nevs pamāja.

-    Kur tu dzīvo? policists prasīja.

Nevs neatbildēja. Viņš mēģināja Izgaist bet Izgai­šanai, pat tādai, kas paveikta ar raganas palīdzību, nepieciešams, lai cilvēki uz mirkli novērstu no tevis uzmanību, un turēšana aiz auss te nemaz nepalīdzēja.

Nevs sacīja: Jūs nevarat mani arestēt par to, ka nesaku jums savu adresi.

-   Nē, atteica policists. Nevaru gan. Bet es varu tevi aizvest uz iecirkni un turēt tur tik ilgi, līdz tu mums pateiksi savu vecāku vai sava aizbildņa, vai kāda cita atbildīga pieaugušā vārdu, kam mēs varētu tevi uzticēt.