Kapsētas grāmata

Viņš lika Nevam iekāpt mašīnas aizmugurējā sē­deklī, kur jau sēdēja Mo Kvillinga, un meitenei sejā bija tāds smaids kā kaķim, kas apēdis visus kanārij­putniņus. Es tevi redzēju pa savu logu, meitene čukstēja, tāpēc izsaucu policiju.

-    Es neko nedarīju, Nevs atteica. Es nebiju tavā dārzā. Un kāpēc viņi ņēma līdzi tevi, kad brauca mani meklēt?

-   Klusu, jūs tur! lielākais policists uzsauca. Visi klusēja, līdz mašīna apstājās pie Mo mājas. Lielais policists atvēra durvis, un meitene izkāpa ārā.

-  Mēs tev piezvanīsim rīt un pastāstīsim tavai mam­mai un tētim, ko būsim uzzinājuši, viņš teica.

-    Paldies, tēvoci Tam, sacīja Mo un pasmaidīja.

-   Es tikai pildīju savu pienākumu.

Viņi brauca atpakaļ cauri pilsētai pilnīgā klusumā, un Nevs ļoti centās Izgaist, tomēr viņam nepadevās. Zēns jutās noguris un nožēlojams. Vienā vakarā viņš bija pirmo reizi kārtīgi sastrīdējies ar Sailasu un mēģinājis aizbēgt no mājām; diemžēl viņam tas nebija izdevies, tāpat kā nebija izdevies atgriezties mājās. Viņš nevarēja pateikt policijai nedz to, kur dzīvo, nedz arī savu vārdu. Laikam visu atlikušo dzīvi viņš pava­dīs policijas iecirknī vai bērnu cietumā. Vai vispār ir bērnu cietumi? Nevs domāja.

-    Atvainojiet, vai jums ir cietums bērniem? viņš jautāja policistam.

-    Sāc uztraukties, ko? jautāja Mo tēvocis Tams.

-   Es tevi nevainoju. Ak jūs bērni! īsti mežoņi! Dažus no jums tiešām vajadzētu ieslodzīt un nelaist ārā.

Nevs īsti nesaprata, vai tas nozīmē jā vai nē. Viņš palūkojās ārā pa mašīnas logu. Tur lidoja kaut kas liels, tieši blakus mašīnai, nedaudz augstāk pārjumtu. Tas bija daudz tumšāks un daudz lielāks par jebkuru putnu. Kaut kas cilvēkveidīgs, kas plivinājās kā liels sikspārnis.

Sarkanmatainais policists teica: Kad nonāksim policijas iecirknī, tev būs jāpasaka mums savs vārds un jānosauc kāds pieaugušais, kam mēs varam pie­zvanīt un likt tevi savākt no iecirkņa. Mēs pateiksim, ka tu dari blēņas un klīsti pa ielām nakts laikā, un tad šis pieaugušais varēs vest tevi mājās. Redzi? Ja tu sadarbosies, mēs vienkārši un ātri tiksim ar visu galā, nekādu lieku ziņojumu. Mēs esam tavi draugi.

-   Nerunā ar viņu tik sirsnīgi, sacīja lielais poli­cists. Nakts karcerī nav nekas traks. Viņš palū­kojās atpakaļ uz Nevu un teica: Ja nu vienīgi šī izrādās nemierīga naksniņa un mums jāliek tevi kopā ar kādiem dzērājiem… Viņi mēdz būt nejauki.

Nevs nodomāja: Viņš melo! Viņi tā rīkojas speciāli: viens tēlo draudzīgo, bet otrs ļauno policistu…

Tad policijas mašīna nogriezās ap stūri un atska­nēja skaļš būkš\ Kaut kas liels uzlidoja uz mašīnas motora pārsega un pēc tam novēlās zemē. Bremzēm kaucot, mašīna apstājās, un sarkanmatainais policists nolamājās.

-    Viņš izskrēja uz ceļa man priekšā! viņš sēca. Tu taču redzēji!

-    Es nezinu, ko es redzēju, teica lielākais poli­cists. Bet tu kādu esi notriecis.

Viņi izkāpa no mašīnas un paspīdināja apkārt luk­turīšus. Sarkanmatainais policists sacīja: Viņš bija ģērbies melnā! Būs grūti pamanīt…

-    Viņš ir te! sauca lielais policists. Abi vīrieši, turot rokās kabatas baterijas, pieskrēja pie zemē gulošā melnā stāva.

Nevs paraustīja automašīnas durvis. Tās nevarēja atvērt. Un starp priekšējo un aizmugurējo sēdekli bija metāla režģis. Pat ja zēns Izgaistu, viņš tik un tā būtu iesprostots policijas mašīnā.

Nevs noliecās uz priekšu tik tālu, cik varēja, un mēģināja saskatīt, kas notiek uz ceļa.

Sarkanmatainais policists bija noliecies pie no­triektā vīra un lūkojās uz to. Otrs policists stāvēja viņam blakus un spīdināja gaismu upurim sejā.

Nevs ielūkojās uz zemes gulošā vīrieša sejā un sāka dauzīt pa logu ar dūrēm izmisīgi un neatlaidīgi.

Lielākais vīrietis pienāca pie mašīnas.

-    Kas ir? viņš aizkaitināts jautāja.

-   Jūs notriecāt manu… manu tēvu! Nevs sauca.

-   Beidz muļķoties!

-   Viņš izskatās līdzīgs manam tēvam, zēns neat­laidās. Vai es varu palūkoties tuvāk?

Lielākais policists manāmi saguma. Ai… Saimon, puika saka, ka tas esot viņa tēvs.

-   Tu joko…

-   Manuprāt, viņš runā nopietni. Lielais policists atvēra durvis un ļāva Nevam izkļūt ārā.

Sailass gulēja uz muguras zemē, kur automašīna bija viņu notriekusi. Viņš bija nekustīgs kā mironis.

Nevam acīs sariesās asaras.

Viņš teica: Tēt? Un tad: Jūs viņu nogalinājāt! Zēns nodomāja, ka nemaz nemelo, Sailass patiešām nebija dzīvs.

-   Es izsaucu ātro palīdzību, sacīja Saimons vīrs ar sarkanajiem matiem un ūsām.

-    Tas bija nelaimes gadījums, teica otrs poli­cists.

Nevs notupās pie Sailasa un saņēma plaukstās viņa auksto roku. Ja policisti patiešām bija piezvanījuši ātrajai palīdzībai, bija pavisam maz laika. Nevs teica: Tad jau jūsu karjera policijā ir beigusies.

-    Tas bija nelaimes gadījums! Tu taču redzēji…

-   Viņš izlēca mums priekšā…

-   Es tikai redzēju, Nevs atteica, ka jūs piekritāt izdarīt pakalpojumu savai brāļameitai iebiedēt kādu zēnu no viņas klases, ar kuru Mo nesen sastrīdējās. Jūs mani arestējāt bez jebkāda pamatota iemesla, un, kad tētis metās man pakaļ un mēģināja jūs panākt, lai noskaidrotu, kas noticis, jūs viņu speciāli notriecāt.