Kapsētas grāmata

Viņi skrēja, līdz nonāca pie Nika mājas, metās iekšā un ieslēdza visas gaismas. Mo piezvanīja mātei un raudot pieprasīja, lai atbrauc viņai pakaļ un aizved to mazo gabaliņu līdz mājām, jo naktī viņa ārā neies.

Nevs ar prieku vēroja viņus bēgam.

-    Tas bija labi padarīts, mīļais, aiz viņa sacīja gara sieviete baltās drānās. Sākumā Izgaišana, un tad Bailes.

-    Paldies, Nevs sacīja. Es nekad nebiju izmē­ģinājis Bailes uz dzīvajiem. Gribu teikt, ka teorētiski zināju, kā tas jādara, bet… Nūjā.

-   Palīdzēja lieliski, jautri sacīja sieviete. Mani sauc Amabella Pīrsona.

-    Nevs. Neviens Ouvens.

-   Dzīvais zēns? No lielās kapsētas kalna galā? Pa­tiešām?

-   Jā. Nevs pat nebija nojautis, ka ārpus viņa kap­sētas kāds zina par viņu. Amabella klaudzināja pie sava kapakmens. Rodij? Portūnij? Nāciet un paska­tieties, kas pie mums ieradies!

Nu jau spoki bija trīs, un Amabella viņus iepazīs­tināja ar Nevu. Zēns spieda viņiem roku un teica, ka priecājas iepazīties, jo viņš prata pieklājīgi uzrunāt visus cilvēkus gan tos, kas miruši nesen, gan tos, kas aizgājuši pirms deviņsimt gadiem.

-   Ouvena jaunskungs te pārmācīja dažus nejaukus bērnus, kas tieši to bija pelnījuši, Amabella skaid­roja.

-    Labi darīts, sacīja Roderiks Pīrsons. Vaino­jami sliktā uzvedībā, vai ne?

-Viņi bija huligāni, Nevs paskaidroja. Terorizēja skolēnus, lika atdot kabatas naudu… Tādā garā.

-   Iebiedēšana ir ļoti labs sākums, sacīja Portūnija, apaļa dāma, daudz vecāka par Amabellu. Un ko tu esi ieplānojis, ja tas nelīdzēs?

-   Es nebiju domājis… Nevs iesāka, bet Amabella viņu pārtrauca.

-    Es kā pašas efektīvākās zāles ieteiktu Pastaigu Sapņos. Tu taču proti pastaigāties cilvēku sapņos, vai ne?

-   Neesmu īsti drošs, Nevs teica. Penivorta kungs man reiz parādīja, kā to dara, bet es neesmu… Nu, ir daudzas lietas, ko es māku tikai teorētiski, tāpēc…

Portūnija Pīrsone sacīja: Pastaiga Sapņos ir vēr­tīga, bet es labāk ieteiktu Apciemojumu. Tā ir vienīgā valoda, ko cilvēki saprot.

-   Ak Apciemojumu? Amabella izsaucās. Portū­nij, mīļā, es gan nedomāju…

-    Nē, tu jau vispār nedomā. Par laimi, viena no mums to spēj…

-   Man jāiet mājās, Nevs aši nobēra. Viņi sāks raizēties.

-   Protams, sacīja Pīrsonu ģimene. Mums patiess prieks, ka varējām tevi iepazīt, un paldies par patī­kamo vakaru, jauno cilvēk. Amabella Pīrsone un Portūnija Pīrsone nikni blenza viena uz otru. Rode­riks Pīrsons sacīja: Ļauj man apjautāties par tavu aizbildni. Kā viņam klājas?

-   Sailasam? Viss kārtībā.

-   Pasveicini viņu no mums. Tādā mazā kapsētā kā šī mums laikam nekad nebūs tas gods satikt kādu no Goda Sardzes pārstāvjiem. Tomēr ir patīkami zināt, ka vini te ir.

-  Arlabvakar, sacīja Nevs, kam nebija ne jausmas, par ko Roderiks runā, bet viņš izlēma to noskaidrot vēlāk. Es viņu noteikti pasveicināšu.

Zēns paņēma somu ar skolas grāmatām un devās mājās, turoties ēnu pusē.

Tas, ka Nevs gāja dzīvo skolā, nenozīmēja, ka viņš varēja izlaist mācības pie mirušajiem. Naktis bija garas, un dažkārt Nevs atvainojās un gāja gulēt pirms divpadsmitiem. Biežāk viņš palika nomodā.

Penivorta kungam par Nevu nebija jāsūdzas. Zēns mācījās labi un uzdeva daudzus jautājumus. Šovakar Nevs gribēja zināt par Spokošanos, uzdodot arvien vairāk jautājumu, kas iedzina Penivorta kungu izmi­sumā, jo skolotājs pats nekad nebija nevienam spo­kojies.

Kā var panākt, lai gaiss kļūtu auksts? Nevs prašņāja. Manuprāt, es māku uzburt Bailes, bet kā lai liek citiem izjust Šausmas? un Penivorta kungs nopūtās un burkšķēja, un mēģināja visu izskaidrot, un viņi runāja līdz četriem rītā.

Nevs nākamajā dienā bija ļoti noguris. Pirmā stunda skolā bija vēsture priekšmets, kas Nevam patika vislabāk, lai gan viņam bieži nācās apspiest vēlmi izlabot skolotāju un teikt, ka tā nu gan neno­tika, ka cilvēki, kas tolaik dzīvojuši, apliecinās gluži ko citu, bet šorīt zēna vienīgais mērķis bija noturēt acis vaļā.

Viņš darīja, ko varēja, lai koncentrētos uz skolo­tāja stāstīto, tāpēc nepievērsa uzmanību tam, kas notika klasē. Nevs domāja par karali Čārlzu Pirmo, par saviem vecākiem par Ouveniem un par to otru ģimeni, kuru nemaz neatcerējās, kad pie durvīm kāds klauvēja. Klase un Kērbija kungs skatījās uz klau­vētāju (kāds skolēns no septītās klases bija ieradies pēc vēstures grāmatas). Kad viņi novērsās no durvīm, Nevs juta, ka viņam kaut kas ieduras rokā. Viņš neie­kliedzās, tikai palūkojās atpakaļ.

Niks Fārtings smīnēja, sažņaudzis rokā noasinātu zīmuli. Es nebaidos no tevis, viņš čukstēja. Nevs paraudzījās uz savu roku. Plaukstas virspusē, kur zīmulis bija pārdūris ādu, izsprāga maza asins lāsīte.

Mo Kvillinga pagāja Nevam garām gaitenī, acis izvalbījusi.

-    Tu esi dīvains, viņa šņāca. Tev nav draugu.

-    Es nenāku uz skolu, lai draudzētos, Nevs at­teica, bet lai mācītos.

Mo nāsis raustījās. Vai tu zini, cik tas ir dīvaini? viņa jautāja. Neviens nenāk uz skolu mācīties. Mēs nākam uz skolu tāpēc, ka tas ir jādara.

Nevs paraustīja plecus.

-   Man nav bail no tevis, meitene sacīja. Lai arī ko tu vakar nostrādāji. Tu mani nenobiedēji.