Kapsētas grāmata

-   Labi gan, sacīja kāds, kas stāvēja ēnās pie otrām durvīm. Būt nobiedētam nudien ir riebīgi.

Meitene atcirta: Neviens no skolotājiem tevi pat neatceras.

-   Bet tu atceries, sacīja zēns, kas bija visu viņas nelaimju cēlonis.

Meitene paķēra stikla mērglāzi un meta ar to vi­ņam, bet tā tikai sašķīda pret sienu.

-    Kā klājas Nikam? Nevs jautāja, it kā nekas nebūtu noticis.

-   Tu taču zini, Mo nošņāca. Viņš ar mani nemaz nerunā. Klasē sēž mierīgi, tad iet mājās un mācās. Varbūt pat sācis spēlēties ar rotaļu vilcieniņiem.

-   Labi, zēns teica.

-   Un tu, Mo turpināja, neesi bijis skolā veselu nedēļu. Tev būs ziepes, Dev Ouven! Vakar skolā bija policija. Viņi tevi meklē.

-   Paldies, ka atgādināji, Nevs teica. Kā klājas tavam tēvocim Tamam?

Mo klusēja.

-    Zināmā mērā tu esi uzvarējusi, Nevs novilka. Es aizeju no skolas. Citā ziņā tu esi zaudētāja. Vai tevi jebkad ir apsēduši spoki, Morīna Kvillinga? Vai esi baidījusies ielūkoties spogulī, nezinot, vai pretī lūkosies tavas acis? Vai esi sēdējusi tukšā istabā, apzi­noties, ka neesi tajā viena? Tas nav patīkami.

-    Tu man spokosies? Mo balss trīcēja.

Nevs neatbildēja, tikai lūkojās uz meiteni. Kaut kas klases stūrī nokrakšķēja viņas soma bija nokritusi uz grīdas un viss tās saturs izbiris ārā. Kad Mo atkal palūkojās uz zēnu, viņš bija pazudis. Vai, izsakoties precīzāk, Mo viņu nekur neredzēja.

Meitenes mājupceļš bija ļoti garš un ļoti tumšs.

Zēns un viņa aizbildnis stāvēja kalna galā un lūko­jās uz pilsētas gaismām.

-   Vai tev joprojām sāp? zēns jautāja.

-    Mazliet, aizbildnis atteica. Bet es ātri vese­ļojos. Drīz vien viss būs kā agrāk.

-    Vai tā sadursme ar mašīnu būtu varējusi tevi nogalināt?

Aizbildnis pašūpoja galvu. Protams, tādus kā es var nogalināt, viņš teica, bet nejau ar automašīnu. Es esmu vecs un ļoti sīksts.

Nevs sacīja: Man nebija taisnība, vai ne? Man vajadzēja uzvesties tā, lai neviens mani nepamana. Bet es iesaistījos tā zēna dzīvē, un tas beidzās ar policiju un visām pārējām nepatikšanām. Jo es biju savtīgs.

Sailass sarauca vienu uzaci. Tu nebiji savtīgs. Tu vēlies būt starp savējiem. Tas ir saprotams. Bet dzīvo pasaule ir nežēlīga, un mēs ne vienmēr varam tevi pasargāt. Es gribēju, lai tu esi pilnīgā drošībā, Sailass atzina. Bet cilvēkiem ir tikai viena pilnīgi droša vieta, un tu tur nenokļūsi vēl ilgi, līdz tavi piedzīvojumi nebūs galā. Pēc tam nekam no tā visa nebūs nozīmes.

Nevs pārvilka plaukstu pār Tomasa R. Stouta kap­akmeni (1817-1851, Visi, kas viņu pazina, sēro par viņa nāvi), jūtot, kā pirkstos sadrūp sūnas.

-   Viņš joprojām ir tur, sacīja Nevs. Vīrs, kurš nogalināja manu pirmo ģimeni. Man vēl daudz jāmā­cās par cilvēkiem. Vai tu vairs neļausi man iziet no kapsētas?

-   Atļaušu. To aizliegt bija kļūda, no kuras mēs abi esam mācījušies.

-    Un kā mēs to nokārtosim?

-   Mums jādara viss iespējamais, lai tu varētu izzi­nāt pasaules noslēpumus un izlasīt par tiem. Pilsētā ir bibliotēkas. Ir arī citi veidi, kā tikt pie grāmatām. Un ir citas vietas, kur pulcējas dzīvie, piemēram, teātris un kino.

-    Kas tas tāds? Kaut kas līdzīgs futbolam? Man patika skatīties, kā viņi skolā spēlē futbolu.

-   Futbols. Hm. To parasti spēlē pa dienu, mazliet par agru manai gaumei… sacīja Sailass. Bet Lupe­sku jaunkundze varētu tevi aizvest uz futbola maču, kad viņa nākamreiz būs kapsētā.

-   Man tas patiktu, Nevs sacīja.

Viņi sāka soļot lejup no kalna. Sailass sacīja: Pēdē­jās nedēļas laikā mēs abi esam atstājuši pasaulē pārāk daudz pēdu. Tevi joprojām meklē, tu taču zini…

To tu sacīji jau iepriekš, Nevs atteica. Kā tu zini? Kas viņi ir? Un ko viņi grib?

Sailass pašūpoja galvu, norādot, ka neko vairs nestāstīs, un pagaidām Nevam bija jāsamierinās ar šādu atbildi.

Četri vīri stāvēja pie nama numur 33 durvīm.

7. NODAĻA Ikviens vīrs Džeks

Pāris pēdējos mēnešus Sailass bija ļoti aizņemts. Viņš pameta kapsētu uz vairākām dienām un pat nedē­ļām. Ziemassvētku laikā Sailasu aizvietoja Lupesku jaunkundze, un Nevs katru dienu devās pusdienot uz viņas mazo dzīvoklīti Vecpilsētā. Viņa bija aizve­dusi zēnu uz futbola maču, kā jau Sailass bija solījis, bet, līdzko sieviete bija nopirkusi Nevam biļeti, viņa pačukstēja, ka dosies atpakaļ uz "veco pasauli", un pieteica, lai Nimeni uzvedas labi. Nimeni bija mīļvārdiņš, kādā Lupesku jaunkundze sauca Nevu.

Tagad gan Sailass, gan Lupesku jaunkundze bija prom, bet Ouvena kungs ar kundzi sēdēja pie Džozija Vortingtona kapa un runāja ar baronetu. Neviens no viņiem neizskatījās laimīgs.

Džozijs Vortingtons sacīja: Jūs gribat teikt, ka viņš nevienam nepateica, kurp dodas un kā lai mēs parūpējamies par bērnu?

Kad Ouveni pašūpoja galvas, Džozijs Vortingtons vaicāja: Un kur viņš ir?

Neviens no Ouveniem nemācēja atbildēt. Sailass nekad nav pazudis uz tik ilgu laiku, sacīja Ouvena kungs. Kad bērns pie mums nonāca, viņš apsolīja, ka te vienmēr būs kāds, kas par zēnu parūpēsies. Viņš apsolīja.