Kapsētas grāmata

Uz papīra nokrita liela lietus lāse, un viņš steig­šus to sarullēja un paķēra arī krītiņu kārbu. Nokrita vēl vairākas lāses, tāpēc Skārleta satvēra portfeli, ko vīrietis bija atstājis pie tuvākā kapakmens, un sekoja sirmajam kungam uz baznīcas lieveni, kur lietus neva­rēja viņus samērcēt.

-    Liels paldies, vīrs teica. Domāju, ka nelīs ilgi. Laika prognozes šai pēcpusdienai solīja pārsvarā saulainu laiku.

It kā atbildot viņa izteiktajam paredzējumam, atli­doja auksta vēja brāzma un lietus sāka kapāt zemi.

-   Es zinu, ko tu domā, kapakmeņu eksperts sacīja Skārletai.

-   Tiešām? meitene teica, jo patiesībā viņa domāja: Mamma mani nositīs.

-    Tu prāto, vai šī ir baznīca vai kapliča. Atbilde ir tāda, ka šeit patiešām bijusi maza baznīciņa un vecākā kapsētas daļa atradusies baznīcas pagalmā. Tas bija sen, iespējams, astotajā vai devītajā gad­simtā. Kopš tā laika baznīca vairākkārt tika pārbū­vēta un paplašināta. Bet pēc 1820. gada ugunsgrēka visi nosprieda, ka šī baznīca ir par mazu, lai to vēl izmantotu. Apkaimes cilvēki gāja uz Svētā Danstona baznīcu centrālajā ciema laukumā, tā bija kļuvusi par draudzes mājvietu, un, kad šī vieta bija jāatjauno, viņi to pārvērta par kapliču, saglabājot daudzus sākotnē­jos akcentus. Runā, ka logu vitrāžas esot oriģinālas.

-    Patiesībā, Skārleta iejaucās, es domāju, ka māte mani nositīs. Es iekāpu nepareizā autobusā un esmu tik ļoti aizkavējusies…

-   Ak Dievs, nabaga bērns, sacīja sirmais kungs.

-    Es dzīvoju tepat, pāris kvartālu tālāk. Ja tu pagai­dītu… To teicis, viņš iespieda portfeli un krītiņu kārbu, un saritināto papīra rulli meitenei rokās un, plecus uzrāvis un slēpjoties no lietus, metās uz vār­tiem.. Pēc pāris minūtēm meitene ieraudzīja mašīnas gaismas un sadzirdēja auto taures skaņas.

Skārleta pieskrēja pie vārtiem, kur viņa pamanīja mašīnu vecu Mini. Vīrietis, ar kuru viņa bija pļā­pājusi, sēdēja pie stūres. Viņš atvēra logu.

-    Nāc nu, viņš teica. Kurp man tevi aizvest?

Skārleta stāvēja uz ceļa, lietum līstot aiz apkakles.

-    Es nekāpju svešās automašīnās, viņa teica.

-    Prātīgi, kapakmeņu eksperts teica. Bet visu pamazām. Ēm, noliec tās mantas uz aizmugures sēdekļa, lai nesamirkst. Vīrs atvēra aizmugures dur­vis un meitene sakārtoja visu kapakmeņu kopēšanas aprīkojumu uz sēdekļa, cik labi vien prata. Tagad tā, vīrietis turpināja, tu vari piezvanīt savai mātei no mana telefona un nosaukt manas automašīnas numuru. Vari zvanīt no mašīnas, citādi galīgi izmirksi.

Skārleta vilcinājās. Lietus bija samērcējis viņas matus un apģērbu. Bija auksts.

Vīrietis pasniedza viņai savu mobilo telefonu. Skār­leta palūkojās uz to. Meitene saprata, ka patiesībā viņa vairāk baidās zvanīt mātei nekā kāpt vecā vīra automašīnā. Es varu piezvanīt arī policijai, vai ne? viņa teica.

-   Protams, vari. Tu vari iet mājās kājām. Tu vari piezvanīt mātei un palūgt, lai viņa atbrauc tev pakaļ.

Skārleta apsēdās pasažiera sēdeklī un aizvēra dur­vis, joprojām turot rokā telefonu.

-    Kur tu dzīvo? vīrietis jautāja.

-   Jums nudien nav tā jāpūlas… aizvediet mani tikai līdz autobusa pieturai…

-    Es aizvedīšu tevi mājās. Kāda ir tava adrese?

-   Akāciju avēnija 102a. Manas mājas ir netālu no lielā ceļa, aiz sporta centra…

-    Tu nu gan esi nomaldījusies, vai ne? Nu labi. Tūlīt aizvedīsim tevi mājās. Viņš atlaida rokas bremzi, apgrieza mašīnu un brauca lejup no kalna.

-   Vai tu jau sen te dzīvo? sirmais kungs jautāja.

-   Nē. Mēs pārcēlāmies neilgi pēc Ziemassvētkiem. Bet es te dzīvoju līdz piecu gadu vecumam.

-   Man jau likās, ka tev ir neparasts akcents…

-    Mēs desmit gadus dzīvojām Skotijā. Tur visi tā runāja, tur es iederējos, bet šeit izceļos kā baltais zvirbulis. Skārleta centās to pateikt kā joku, bet pēc joka tas nepavisam neizklausījās. Tas skanēja nevis jautri, bet rūgti.

Virs aizbrauca uz Akāciju avēniju, novietoja mašīnu mājas priekšā un tad uzstāja, ka pavadīs meiteni līdz dzīvoklim. Kad Skārletas māte atvēra durvis, viņš teica: Briesmīgi atvainojos, bet es atļāvos atvest jūsu meitu uz mājām. Jāatzīst, ka esat viņu labi mācījusi nekāpt svešās automašīnās. Bet ārā tik stipri lija, un viņa nepareizā autobusā bija aizbraukusi uz otru pil­sētas malu. Tik tiešām bija apmaldījusies. Ceru, ka jūsu sirds dāvās piedošanu. Piedodiet viņai. Un, ēm, man.

Skārleta gaidīja, ka māte sāks kliegt, bet bija pār­steigta un atvieglota, ka viņa tikai sacīja: mūsdie­nās esot jābūt piesardzīgiem. Skārletas māte jautāja, vai Ēm kungs esot skolotājs un vai viņš vēlētos tasi tējas.

Ēm kungs atteica, ka viņa īstais uzvārds ir Frosts, bet lai viņu saucot par Džeju, un Pērkinsa kundze savukārt pasmaidīja un atteica, lai saucot viņu par Nūnu, un uzlika vārīties tējkannu.

Pie tējas krūzes Skārleta pastāstīja mātei par piedzīvojumu ar nepareizo autobusu, par to, kā bija iemaldījusies kapsētā un satikusi Frosta kungu pie mazās baznīcinas.

Pērkinsa kundze ar blīkški nometa krūzīti.