Kapsētas grāmata

Kapsētā neviens nemainījās. Bērni, ar kuriem Nevs bija kādreiz rotaļājies, tā arī palika mazi; Fortin­brass Bārtlebijs, kas reiz bija Neva labākais draugs, tagad bija četrus vai piecus gadus par viņu jaunāks, un viņiem ar katru tikšanās reizi bija arvien mazāk, par ko runāt. Takerijs Porrindžers, kurš bija vienā vecumā ar Nevu, viņam patika daudz labāk. Zēni mēdza vakaros pļāpāt, un Takerijs stāstīja Nevam par visām likstām, kādas bija atgadījušās ar viņa drau­giem. Parasti šie stāsti beidzās ar to, ka zēnus pakāra, lai gan viņi ne pie kā nebija vainīgi, bet dažreiz viņus nosūtīja uz amerikāņu kolonijām un pieteica neat­griezties, citādi viņus pakārs.

Liza Hempstoka, kas pēdējos sešus gadus Nevam bija laba draudzene, bija kļuvusi pavisam savāda viņa bieži vien nebija atrodama, kad Nevs devās apcie­mot nātrēm aizaugušo lauku, un tajās retajās reizēs, kad ragana ar zēnu sastapās, viņa bija viegli aizkai­tināma, kašķīga un pat rupja.

Nevs par to pastāstīja Ouvena kungam, un pēc īsa pārdomu brīža tēvs teica: Liza uzvedas kā jau sieviete. Viņai tu patiki kā bērns, bet tagad esi kļu­vis par jaunu vīrieti. Es atceros, ka bērnībā katru dienu rotaļājos ar kādu meitenīti pie pīļu dīķa, bet, kad viņai apritēja piecpadsmit, viņa man iesvieda ar ābolu, un mēs nepārmijām ne vārda, līdz es kļuvu septiņpadsmit gadus vecs.

Ouvena kundze nošņaukājās. Tas bija bumbieris, viņa teica. Un es ar tevi sāku runāt ātrāk, jo mēs dejojām tava brālēna Neda kāzās, un tās notika divas dienas pēc tavas sešpadsmitās dzimšanas dienas.

Ouvena kungs noteica: Protams, tev taisnība, mīļā, taču piemiedza Nevam ar aci, liekot saprast, ka nepiekrīt sievai, un mēmi nočukstēja "septiņpa­dsmit", lai pierādītu, ka tā patiešām bija.

Nevs nebija atradis nevienu draugu dzīvo pasaulē, jo, cik zēns atcerējās no savām īsajām skolas gaitām, pazīšanās ar dzīvajiem solīja tikai nepatikšanas. Tomēr viņš bija paturējis prātā Skārletu, ilgojies pēc viņas, kad meitene pārcēlās, un tad samierinājies, ka nekad vairs viņu nesatiks. Bet tagad Skārleta bija atnākusi uz kapsētu, taču viņš nebija meiteni pazinis.

Nevs klaiņoja pa efeju un koku biežņu, kas padarīja kapsētas ziemeļrietumu pusi ļoti bīstamu. Zīmes brī­dināja apmeklētājus turēties no šīs vietas pa gabalu, bet tās nemaz nebija vajadzīgas. Te bija ļoti neomu­līgi un drūmi. Sī vieta sākās tūlīt aiz Ēģiptiešu gat­ves un Ēģiptiešu sienas, aiz kuras atdusējās mirušie. Gandrīz simts gadus kapsētas ziemeļrietumos bija valdījusi daba, kapakmeņi te bija sagāzušies, apbedī­jumi aizauguši un pazuduši zem efeju un pērno lapu mudžekļa. Taciņas vairs nebija saskatāmas.

Zēns soļoja pavisam uzmanīgi. Viņš šo vietu labi pazina un zināja, ka te var būt ļoti bīstami.

Deviņu gadu vecumā Nevs bija pētījis šo kapsē­tas stūri, kad zeme zem viņa kājām iegruva un viņš iegāzās divdesmit pēdu dziļā bedrē. Kaps bija izrakts tik dziļš, lai te varētu ievietot vairākus zārkus, bet pie tā nebija pieminekļa, un kapa bedrē atradās tikai viens zārks, kurā mitinājās visnotaļ interesants dak­teris, vārdā Karstērs. Viņš, šķita, priecājās par Neva negaidīto ierašanos un uzstāja, ka vēlas pārbaudīt viņa plaukstas locītavu (Nevs to bija izmežģījis, kri­tienā mēģinot pieķerties pie saknes), un tikai pēc šīs apskates viņu varēja pierunāt aiziet sameklēt palīgus, lai dabūtu zēnu laukā.

Nevs tagad lauzās caur aizaugušo ziemeļrietumu kapsētas daļu, kas slēpās kritušo lapu kaudzēs un efeju tīklos, kur savas alas iekārtoja lapsas un uz garāmgājējiem akli noraudzījās krituši marmora eņ­ģeļi. Viņam bija jāparunā ar dzejnieku.

Dzejnieka vārds bija Nehemijs Trots, un viņa zaļu­mos slīgstošais kapakmens vēstīja:

šeit atdusas NEHEMIJS TROTS DZEJNIEKS 1741-1774

PIRMS NĀVES GULBIS DZIED SKAISTĀKO DZIESMU

Nevs uzsauca: Trota kungs? Vai drīkstu lūgt jums padomu?

Nehemijs Trots plati pasmaidīja. Protams, manu zēn! Pat karaļi allaž ir uzklausījuši dzejniekus! Kādu ziedi… nē, kādu balzamu lai es leju uz tavām brū­cēm?

Patiesībā man nekas nesāp. Es tikai… Ir viena meitene, kuru es reiz pazinu, un tagad nesaprotu, vai man vajadzētu viņu uzmeklēt vai labāk ne…

Nehemijs Trots izslējās pilnā augumā, tik un tā būdams mazāks par Nevu, un, piespiedis rokas pie sirds, izsaucās: Ak! Ej pie viņas un iekaro viņu! Sauc viņu par savu Terpsihoru, par savu Eho un

Klitaimnestru! Tev jāsaraksta viņai dzejoļi, varenas slavas dziesmas to es tev palīdzēšu paveikt -, un tikai tā tu iekarosi viņas sirdi!

-   Man nemaz nevajag iekarot viņas sirdi. Viņa nav mana mūža mīlestība, Nevs sacīja. Man tikai patīk ar viņu parunāt.

-    No visiem cilvēka orgāniem, sacīja dzejnieks, mēle ir pats izcilākais. Jo tā izjūt gan saldo vīnu, gan rūgto indi, mēs ar to izsakām gan maigus, gan bargus vārdus. Ej pie viņas! Parunā ar viņu!

-    Man laikam nevajadzētu.

-    Vajadzētu gan, jaunskungs! Tev tas jādara! Kad viss būs laimīgi beidzies, es par jums sacerēšu dze­joli.

-   Bet, ja es Kļūšu Redzams vienam cilvēkam, tad arī citiem būs vieglāk mani saskatīt.