Kapsētas grāmata

Nehemijs Trots sacīja: Ak, ieklausies manos vār­dos, jauno Leander, jauno varoni, jauno Aleksandr! Ja tu neuzdrošināsies, tad, kad tavas dienas būs galā, tā arī neko nebūsi sasniedzis.

Prātīgi teikts, Nevs nodomāja, būdams apmierināts, ka bija iedomājies lūgt padomu dzejniekam. Patiešām, viņš domāja, ja es nevaru uzticēties dzejnieka pado­mam, kam tad lai uzticos ? Tas viņam atgādināja vēl kaut ko…

-   Trota kungs, Nevs teica, pastāstiet par atrie­bību.

-    Tas ir mielasts, ko vislabāk baudīt aukstu, noskandēja Nehemijs Trots. Nekad neatriebies dusmu karstumā! Nogaidi līdz pienācīgam brīdim. Rakumu ielā dzīvoja kāds reportieris O'Līrijs pie­bildīšu, ka pēc tautības viņš bija īrs, kuram pie­tika nekaunības uzrakstīt par manu pirmo, nelielo dzejoļu krājumu Goda džentlmeņiem veltīts skaistu rindu pušķis, ka tie esot mazvērtīgi skaitāmpantiņi un ka papīru, uz kura tie nodrukāti, labāk būtu bijis izmantot… Nē, es nevaru to stāstīt. Labāk pieņemsim, ka tas bija ļoti neglīts teiciens.

-   Bet jūs taču viņam atriebāties? Nevs ziņkārīgi prašņāja.

-    Viņam un visai vina varzai! Jā, mana atriebes stunda pienāca, Ouvena jaunskungs, un tā bija barga. Es uzrakstīju vēstuli, kuru pienagloju pie visu Lon­donas izdevniecību ēkām, kurās strādāja šādi skri­benti. Es paskaidroju, ka, ņemot vērā šādu nekau­nību pret daiļajām mākslām, turpmāk rakstīšu nevis viņiem, bet pats sev un nākamībai un savas dzīves laikā nepublicēšu vairs nevienu dzejoli. Testamentā atstāju skaidru norādi, ka visi dzejoļi jāapglabā kopā ar mani un tie nekādā gadījumā nedrīkst tik publicēti. Es zināju, ka nākamās paaudzes sapratīs, cik esmu ģeniāls un cik daudzi izcili dzejoļi ir gājuši zudībā, un tad mans zārks tiks izrakts un dzejoļi izņemti no manām sastingušajām rokām, lai tiktu publicēti visiem par prieku un baudījumu. Ir tik smagi būt priekšā savam laikam…

-    Tātad toreiz, kad jūs nomirāt, viņi izraka jūsu zārku un nopublicēja dzejoļus?

-    Nē, vēl ne. Bet laika ir gana. īstajai paaudzei vēl jānāk.

-    Tātad… Tā bija jūsu atriebība?

-    Jā. Varena un nudien viltīga.

-    Njā, Nevs novilka.

-    Vislabāk. Pasniegt. Aukstu, Nehemijs Trots lepni noskaldīja.

Nevs devās prom no ziemeļrietumu kapsētas stūra, pa Ēģiptiešu gatvi atgriezās uz ierastajiem celiņiem un, iestājoties krēslai, gāja uz veco kapliču ne jau cerot, ka Sailass varētu būt atgriezies no ceļojumiem, bet tāpēc, ka visu savu mūžu bija pieradis līdz ar krēslu doties turp. Viņam šāds dienas ritms patika. Turklāt zēns bija izsalcis.

Nevs ieslīdēja pa kapličas durvīm un nokāpa lejā. Pastūmis malā kasti ar mitriem, veciem draudzes papīriem, viņš paņēma apelsīnu sulas paku, ābolu, sausiņus un siera gabalu un to visu notiesāja, prāto­jot, kā labāk sameklēt Skārletu. Viņš dosies Pastaigā Sapnī, ja reiz viņa tā bija ieradusies pati…

Nevs izgāja ārā, lai pasēdētu uz pelēkā koka soliņa, kad pamanīja kaut ko neparastu un saminstinājās. Tur jau kāds bija, sēdēja pie kapličas un lasīja žurnālu.

Nevs Izgaisa, kļūdams par daļu no kapsētas, ne nozīmīgāks par ēnu vai krūmu.

Tomēr viņa palūkojās augšup. Meitene skatījās tieši uz zēnu un jautāja: Nev? Vai tas esi tu?

Zēns kādu brīdi klusēja un tad vaicāja: Kāpēc tu vari mani redzēt?

-   Gandrīz jau palaidu tevi garām. Sākumā domāju, ka tur ir tikai ēna. Bet tu izskaties tieši tāpat kā manā sapnī. Un tad tu it kā ieslīdēji manā redzeslaukā.

Nevs piegāja pie soliņa un sacīja: Vai tu patiešām vari kaut ko salasīt? Nav par tumšu?

Skārleta aizvēra žurnālu un sacīja: Tas ir dīvaini. Varbūt šķiet, ka ir pārāk tumšs, bet es varu visu sala­sīt.

-Vai tu… zēns iesāka, īsti nezinot, ko vēlas pavai­cāt. Vai tu šeit esi viena?

Meitene pamāja. Pēc skolas palīdzēju Frosta kun­gam ar dažiem kapakmeņiem. Tad es viņam pateicu, ka gribu te pasēdēt un padomāt. Apsolīju, ka pēc tam iedzeršu pie viņa tasi tējas. Viņš mani aizvedīs mājās. Frosta kungs man pat nejautāja, kāpēc. Tikai sacīja, ka arī viņam patīkot sēdēt kapsētā, ka, viņaprāt, tā esot pati mierīgākā vieta uz zemes virsas. Pēc tam Skārleta jautāja: Vai es varu tevi apskaut?

-   Vai tu to gribi? Nevs jautāja. -Jā.

-   Nu tad, zēns kādu brīdi padomāja, man nav iebildumu.

-   Vai tad manas rokas neizslīdēs tev cauri vai kaut kā tamlīdzīgi? Tu patiešām tur esi?

-   Nu, es neesmu caurspīdīgs, zēns teica, un Skār­leta apķērās viņam ap kaklu un tik cieši apskāva, ka Nevs tik tikko varēja paelpot. Sāp, viņš protes­tēja.

Meitene palaida viņu vaļā. Piedod.

-   Nē, tas bija jauki. Tikai… Tu saspiedi mani cie­šāk, nekā es biju domājis.

-   Es tikai gribēju pārliecināties, ka tu esi īsts. Visus šos gadus biju domājusi, ka tu eksistē tikai manā prātā. Tad es kaut kā par tevi aizmirsu. Tomēr nebiju tevi izdomājusi, un tu esi atpakaļ, tu esi gan manās atmiņās, gan šajā pasaulē.

Nevs pasmaidīja un sacīja: Tev tolaik bija tāds spilgti oranžs mētelis, un ikreiz, kad redzēju tādu krāsu, vienmēr domāju par tevi. Tagad jau laikam tev tā mēteļa vairs nav…

-   Nē, meitene attrauca. Jau sen nav. Tas man būtu par mazu.

-    Nūjā, Nevs novilka, protams.