Kapsētas grāmata

Viņi sēdēja ap virtuves galdu, tāpēc krūzīte nekur tālu nenokrita, tā pat nesaplīsa, tikai tēja gan izlija. Pērkinsa kundze atvainojās un aizsteidzās pēc lupa­tas, lai tēju saslaucītu.

Tad viņa jautāja: Vecpilsētas kapsētā?

-   Es turpat netālu dzīvoju, Frosta kungs paskaid­roja. Kopēju kapakmeņu uzrakstus. Jūs taču zināt, ka tagad kapsēta ir dabas rezervāts?

Pērkinsa kundze atteica: Es zinu, un saknieba lūpas. Pēc brīža viņa ledusaukstā tonī piebilda: Liels paldies, ka atvedāt Skārletu mājās, Frosta kungs! Manuprāt, būtu labāk, ja jūs tagad ietu.

-    Cik negaidīti, Frosta kungs draudzīgi teica.

-   Es nudien negribēju aizskart jūsu jūtas. Ko es tādu pateicu? Kapakmeņu uzrakstu kopēšana ir daļa no vietējā vēstures projekta, nav jau tā, ka es tur izraktu kaulus vai kaut ko tamlīdzīgu…

Neilgu brīdi Skārletai likās, ka māte tūlīt sitīs Frosta kungam, kurš izskatījās noraizējies. Bet Pēr­kinsa kundze tikai papurināja galvu un teica: Atvai­nojiet, vecs ģimenes stāsts. Tā nav jūsu vaina, un, mēģinot visu vērst par labu, piebilda: Ziniet, Skārleta mēdza spēlēties tajā kapsētā, kad bija maza. Tas bija pirms desmit gadiem. Viņai pat bija iedomu draugs, kāds mazs zēns, vārdā Neviens.

Frosta kungs pasmaidīja. Mazs spociņš?

-   Nē, man tā nešķiet. Tas puika tur vienkārši dzī­voja. Skārleta pat norādīja, kurā kapā. Tad jau laikam viņš bija spoks. Vai atceries, mīļā?

Skārleta pašūpoja galvu. Laikam biju dīvains bērns, viņa sacīja.

-    Man gan tā nešķiet, ēm, sacīja Frosta kungs.

-    Tu esi uzaudzinājusi labu meiteni, Nūna. Paldies par tēju! Es allaž priecājos par jauniem draugiem.

Bet tagad gan man jāiet. Jāpagatavo vakariņas un pēc tam jādodas uz vietējās Vēsturnieku savienības tikšanos.

-   Jūs pats gatavojat vakariņas? jautāja Pērkinsa kundze.

-   Jā. Patiesībā jau tikai uzsildīšu saldētos produk­tus. Esmu mikroviļņu krāsns pavēlnieks. Gatavoju vienai personai. Dzīvoju viens. Tāds iesīkstējis vec­puisis. Parasti visi uzskata, ka esmu gejs, bet es tikai neesmu saticis īsto sievieti. Tobrīd sirmais vēstur­nieks izskatījās mazliet skumjš.

Pērkinsa kundze, kam patiesībā nemaz nepatika stāvēt pie plīts, paziņoja, ka nedēļas nogalēs viņa vienmēr pagatavojot pārāk daudz ēdiena. Kad Frosta kungs devās prom, Skārleta dzirdēja, ka viņš apsolās sestdienas vakarā atnākt uz vakariņām.

Kad Pērkinsa kundze atgriezās istabā, vienīgais, ko viņa meitai sacīja, bija: Ceru, ka esi izpildījusi mājasdarbus.

Skārleta domāja par tās pēcpusdienas notikumiem, vakarā guļot gultā un klausoties automašīnu dūkoņā aiz loga. Bērnībā viņa bija staigājusi pa to kapsētu. Tieši tāpēc viss šķita tik pazīstams.

Meitene mēģināja atcerēties un iztēloties, kā toreiz bija, un tad iemiga, bet sapņos joprojām staigāja pa kapsētu. Bija nakts, bet viņa redzēja visu skaidri kā dienā. Skārleta bija nonākusi kalna malā. Tur stāvēja viņas vecuma zēns un lūkojās uz pilsētu.

-    Zēn? Ko tu dari? Skārleta vaicāja.

Viņš palūkojās apkārt, it kā meiteni nemaz nebūtu pamanījis. Kas runā? viņš jautāja un tad iesaucās:

-   Ak, tagad es tevi redzu! Vai tu pieproti Pastaigu Sap­ņos? Man šķiet, ka es sapņoju, meitene teica.

-   Nejau to es domāju, zēns sacīja. Sveika, mani sauc Nevs.

-    Es esmu Skārleta, meitene attrauca.

Viņš vēlreiz palūkojās uz meiteni, it kā tikko būtu viņu ieraudzījis. Protams, tā esi tu! Man jau šķita, ka izskaties pazīstama. Tu šodien biji kapsētā kopā ar to vīru, kas kopēja kapakmeņu uzrakstus.

-    Tas bija Frosta kungs, meitene paskaidroja,

-    viņš ir patiešām jauks, atveda mani mājās. Tad viņa jautāja: Vai tu mūs redzēji?

-   Jā. Es zinu visu, kas notiek kapsētā.

-    Kāpēc tevi sauc par Nevu? meitene taujāja.

-    Tas ir saīsinājums no Neviens.

-   Nu, protams! Skārleta izsaucās. Re, par ko es sapņoju! Tu esi mans bērnības iedomu draugs, tikai tagad arī tu esi izaudzis.

Viņš pamāja.

Zēns bija garāks par viņu. Viņam mugurā bija kaut kas pelēks, Skārleta nebūtu varējusi pateikt, tieši kas. Viņa mati bija pārāk gari, un meitene nodomāja, ka viņš kādu laiku nav bijis pie friziera.

Zēns teica: Tu biji ļoti drosmīga. Mēs nokāpām lejā kalnā un satikām Purpura Vīru un Slīru.

Skārletai šķita, ka prātā paveras kādi vārti un pa tiem brāžas atmiņas kā tumšs spilgtu tēlu virpu­lis…

Es atceros! iesaucās Skārleta. Taču šie vārdi izskanēja guļamistabas mēmajā tumsā, un atbilde bija tikai attāla kravas mašīnas rūkoņa, kas aiztraucās naktī.

* * *

Neva pārtikas krājumi tika uzglabāti kapličā un dažos vēsākajos kapos, velvēs un mauzolejos. Sailass par to bija parūpējies. Viņš bija sagādājis pārtiku vis­maz diviem mēnešiem, tāpēc zēnam nebija nekādas vajadzības pamest kapsētu.

Nevam pietrūka tās dzīves, kas mutuļoja aiz kap­sētas vārtiem, bet viņš zināja, ka ārpasaule viņam nav droša. Vēl ne. Tomēr kapsēta bija viņa pasaule un viņa karaļvalsts, un viņš ar to lepojās un mīlēja tik stipri, cik vien stipri četrpadsmit gadus vecs zēns spēj kaut ko mīlēt.

Un tomēr…