Kapsētas grāmata

Ouvena kundze piebalsoja: Es baidos, ka ar mūsu Sailasu būs noticis kaut kas slikts. Izskatījās, ka sieviete ir tuvu asarām, bet tās pārvērtās dusmās, kad

vina iesaucās: Tā viņš netiks cauri! Vai vinu nevar

> > i

kaut kā sameklēt un atsaukt atpakaļ?

-   Nezinu gan, atteica Džozijs Vortingtons. Bet esmu pārliecināts, ka Sailass ir kapličā atstājis naudu, lai zēnu varētu pabarot.

-   Naudu! izsaucās Ouvena kundze. Kāda jēga no naudas?

-   Nevam būs vajadzīga nauda, ja viņš gribēs nopirkt ēdienu, iesāka Ouvena kungs, bet sieva viņu pār­trauca.

-    Jūs visi esat pār vienu kārti metami! viņa uzkliedza.

Ouvena kundze devās prom no Vortingtona kapa, lai sameklētu dēlu. Viņa atrada zēnu, kā jau bija domājusi, kalna galotnē. Viņš lūkojās uz pilsētu.

-   Došu peniju par tavām domām, Ouvena kundze

sacīja.

-    Tev nemaz nav penija, Nevs attrauca. Zēnam jau bija četrpadsmit, un viņš bija garāks par māti.

-   Man zārkā ir divi, Ouvena kundze teica. Iespē­jams, tagad tie ir nedaudz apsūbējuši, bet tik un tā joprojām pieder man.

-    Es domāju par pasauli, sacīja Nevs. Kā jūs tik droši zināt, ka cilvēks, kas nogalināja manu ģimeni, joprojām ir dzīvs un klīst pa mūsu pilsētu?

-    Sailass tā saka, atbildēja Ouvena kundze.

-    Bet viņš neatklāj neko vairāk.

-   Viņš tev vēl tikai labāko. Tu taču zini.

-    Paldies par to pašu, Nevs vienaldzīgi novilka. Kur tad viņš ir?

Ouvena kundze neatbildēja.

Tad Nevs teica: Tu taču redzēji to vīru, kas noga­lināja manu ģimeni? Todien, kad jūs mani adoptējāt.

Ouvena kundze pamāja.

-    Kāds viņš izskatījās?

-    Es galvenokārt skatījos uz tevi… Nu, padomā­sim… viņam bija ļoti tumši mati… un viņš iedvesa bailes. Viņam bija asi sejas vaibsti. Viņš vienlaikus izskatījās alkatīgs un naidīgs. Sailass viņu aizdzina.

-    Kāpēc Sailass to vīru vienkārši nenogalināja? Nevs nikni jautāja. Viņam vajadzēja to nelieti no­vākt!

Ouvena kundze uzlika auksto roku Nevam uz plaukstas. Sailass nav nekāds slepkava, Nev, māte teica.

-    Ja Sailass būtu to nelieti nogalinājis, es tagad būtu drošībā. Es varētu iet, kur vien vēlos.

-   Sailass par šo notikumu zina vairāk nekā tu, vai­rāk nekā mēs visi. Sailass zina visu par dzīvi un nāvi, Ouvena kundze sacīja. Tas nav tik vienkārši.

-   Kāds bija viņa vārds? Nevs gribēja zināt. Tā vīrieša, kas nogalināja manu ģimeni?

-   Viņš nepateica. Vismaz ne toreiz.

Nevs pielieca galvu un lūkojās uz māti. Viņa acis bija tik pelēkas kā negaisa mākoņi. Bet tu taču zini, vai ne?

Ouvena kundze tikai noteica: Tu tur neko nevari darīt, Nev.

-   Varu gan! Es varu mācīties. Iemācīties visu, kas man jāzina, visu, ko vien varu. Es iemācījos par gūlu vārtiem. Iemācījos Pastaigu Sapņos. Lupesku jaun­kundze man iemācīja atšķirt zvaigznājus. Sailass man iemācīja klusumu. Es protu Spokoties. Es protu Izgaist. Es pazīstu katru šīs kapsētas collu.

Ouvena kundze noglāstīja dēla plecu. Kādu dienu… viņa iesāka un saminstinājās. Kādu dienu viņa vairs nespēs zēnu noglāstīt. Kādu dienu viņš dosies prom. Kādu dienu. Tad viņa sacīja: Sailass teica, ka slepkavas vārds bijis Džeks.

Nevs neko neteica, tikai pamāja. Māt?

-   Jā, dēliņ?

-   Kad Sailass atgriezīsies?

Pusnakts griezīgais vējš pūta no ziemeļiem.

Ouvena kundze vairs nebija dusmīga. Viņa tikai baidījās par dēlu, tāpēc sacīja: Kaut es to zinātu, mīļais… Kaut nu es to zinātu.

Piecpadsmit gadus vecā Skārleta Embera Pērkinsa sēdēja veca autobusa otrajā stāvā, dusmodamās uz visu pasauli. Viņa ienīda vecākus par to, ka tie bija izšķīrušies. Viņa ienīda māti par to, ka viņa bija izlē­musi aizbraukt no Skotijas, un tēvu par to, ka viņam bija vienalga. Meitene dusmojās uz šo pilsētu, kas tik ļoti atšķīrās no Glāzgovas, kur viņa bija uzaugusi. Skārleta zināja, ka atkal un atkal pamanīs vecas, sen aizmirstas vietas un lietas, kas liks viņai justies nelāgi.

Šorīt meitene bija sastrīdējusies ar māti. Glāzgovā man bija draugi! viņa bija teikusi pa pusei kliedzot, pa pusei šņukstot. Es viņus nekad vairs neredzēšu! Un māte bija atbildējusi: Mēs vismaz esam pārcēlušās uz vietu, kur tu jau reiz esi dzīvojusi. Mēs te mitinājāmies, kad tu biji maza!

Es neatceros, atcirta Skārleta. Es taču te nevienu nepazīstu! Ko tu gribi? Lai es eju un atrodu cilvēkus, ar kuriem draudzējos piecu gadu vecumā? Vai to tu vēlies?

Māte atteica: Nu es tevi neaizkavēju.

Skārleta visu dienu skolā bija nikna un joprojām dusmojās. Viņa ienīda šo skolu un visu pasauli, un šobrīd visvairāk viņa ienīda pilsētas sabiedrisko trans­portu.