Kapsētas grāmata

-    Man tagad jāiet mājās, Skārleta sacīja. Bet šķiet, ka nedēļas nogalē es varētu atnākt. Redzot Neva sejas izteiksmi, viņa piebilda: Šodien ir treš­diena.

-    Es priecātos.

Meitene pagriezās, lai ietu prom, un tad sacīja: Kā es tevi nākamreiz atradīšu?

-   Es atradīšu tevi, Nevs pārliecinoši teica. Neuz­traucies. Paliec vienatnē, un es tevi atradīšu.

Meitene pamāja un prom bija.

Nevs devās atpakaļ kapsētā un uzkāpa kalnā līdz Frobišera mauzolejam. Viņš negāja iekšā. Zēns uzkāpa pa mauzoleja sienu, par kāju atbalstu izmantojot res­nos efeju stumbrus, un uzlīda uz akmens jumta, kur apsēdās un lūkojās uz pasauli aiz kapsētas robežām, un atcerējās, cik cieši Skārleta bija viņu apskāvusi un cik droši viņš tobrīd bija juties. Nevs prātoja, cik patī­kami būtu bez bailēm staigāt ārpus kapsētas, tomēr viņš bija laimīgs, ka var būt savas mazās pasaules pavēlnieks.

Skārleta teica, ka nevēlas ne tēju, ne šokolādes cepumus. Frosta kungs bija noraizējies.

-    Nudien, viņš novilka, tu izskaties tā, it kā būtu redzējusi spoku. Nu, kapsēta jau arī ir labākā vieta, kur spoku sastapt, ja vien tāds ir tavs nodoms, ēm… Reiz man bija tante, kura apgalvoja, ka viņas papagailim spokojas. Tas bija Dienvidamerikas makao, tas papagailis. Tante pati bija arhitekte. Tā arī neko tuvāk neuzzināju.

-   Ar mani viss kārtībā, Skārleta teica. Tikai šī bija gara diena.

-    Tādā gadījumā es aizvedīšu tevi mājās. Vai tev ir kāda nojausma, kas te rakstīts? Jau pusstundu mēģinu atšifrēt. Frosta kungs norādīja uz papīru, uz kura bija kapakmens nospiedumi. Papīrs bija novie­tots uz galda, un visos četros lapas stūros bija nolik­tas ievārījuma burkas. Vai te varētu būt rakstīts Gledstons? Varbūt kāds premjerministra radinieks. Es nevaru izlasīt neko citu.

-   Diemžēl es arī ne, Skārleta teica. Bet sestdien paskatīšos vēlreiz.

-   Vai māte tev atļaus?

-    Viņa teica, ka no rīta pati mani atvedīs šurp. Pēc tam viņai jābrauc iepirkties. Māte grib pusdienās pagatavot vistas cepeti.

-   Vai varētu gadīties, ka viņa pagatavos arī ceptus kartupeļus? Frosta kungs cerīgi vaicāja.

-    Manuprāt, jā.

Frosta kungs izskatījās sajūsmināts. Viņš sacīja:

-   Es negribētu sagādāt liekas rūpes.

-    Viņai patīk gatavot, Skārleta godīgi atbildēja.

-   Paldies, ka piekritāt aizvest mani mājās.

-    Vienmēr laipni, Frosta kungs atteica. Viņi nokāpa pa Frosta kunga mājas augstajām, šaurajām kāpnēm līdz nelielajam priekšnamam.

Krakovā, Vāveles kalnā atrodas Pūķa alas, kas šādi nosauktas par godu sensenos laikos dzīvojušam pūķim. Sīs alas zina visi tūristi, tajās viņiem ir atļauts ieiet. Bet zem šīm alām ir vēl citas, par kurām tūris­tiem nav ne jausmas un kurās viņi nav aicināti ienākt. Šīs alas plešas dziļi pazemē, un tās ir neapdzīvotas.

Sailass devās lejup pirmais, viņam sekoja Lupesku jaunkundze pelēkā suņa veidolā, uzmanīgi liekot lie­lās ķepas Sailasa pēdās. Aiz viņiem nāca Kandars, Asīrijas mūmija ar vareniem ērgļa spārniem un rubīnsarkanām acīm. Viņš rokās turēja sivēnu.

Sākumā viņi bija četri, bet tad pazaudēja Hāronu vienā no augšējām alām, kur šis ifrīts, būdams tik­pat pašpārliecināts kā visi viņa rases pārstāvji, bija nogriezies vietā, kuru norobežoja trīs nospodrināti bronzas spoguļi, un pēc mirkļa viņu aprija bronzas krāsas gaismas. Pēc tam ifrīts bija redzams vairs tikai spoguļos, bet ne reālajā pasaulē. Viņa ugunīgās acis bija plaši ieplestas un lūpas kustējās, it kā saucot, lai pārējie glābjas un tālāk iet ļoti piesardzīgi, un tad viņš izzuda.

Sailass, kuru spoguļi nekādi neietekmēja, bija apklājis vienu no tiem ar savu mēteli, lai vēl kāds neiekristu šajās lamatās.

-    Tagad mēs esam palikuši trīs, Sailass sacīja.

-   Un sivēns, Kandars piebilda.

-  Kāpēc? Lupesku jaunkundze jautāja ar vilka mēli caur vilka zobiem. Kāpēc mums vajadzīgs sivēns?

-    Tas nes veiksmi, Kandars paskaidroja.

Lupesku jaunkundze nepārliecinoši norūcās.

-   Vai Hāronam bija sivēns? Kandars jautāja, it kā tas visu izskaidrotu.

-   Kuš, Sailass teica. Viņi nāk. Pēc skaņas sprie­žot, viņu ir daudz.

-    Lai tikai nāk, Kandars attrauca.

Lupesku jaunkundzei uz skausta sacēlās spalva. Viņa neko neteica, bet bija gatava cīņai, un tikai ar milzu piepūli viņai izdevās sevi apvaldīt, lai nepaceltu galvu un neiegaudotos.

-    Te ir skaisti, Skārleta sacīja.

-   Jā, Nevs piekrita.

-   Tātad tavu ģimeni nogalināja? meitene jautāja. Vai kāds zina, kurš to izdarīja?

-   Nē. Vismaz es nezinu. Mans aizbildnis tikai saka, ka tas vīrs, kurš to izdarīja, joprojām ir dzīvs, un apsolīja kādu dienu izstāstīt visu, ko zina.

-   Kādu dienu?

-    Kad es būšu gatavs.

-    No kā viņš baidās? Ka tu paķersi šauteni un metīsies atriebties cilvēkam, kas nogalināja tavu ģimeni?

Nevs nopietni palūkojās uz meiteni. Protams, viņš teica. Nu, nejau ar šauteni, bet… jā. Kaut kā tā.

-    Tu joko!

Nevs neatbildēja, tikai cieši saknieba lūpas un pašūpoja galvu. Tad viņš teica: Es nejokoju.

Bija skaists, saulains sestdienas rīts. Viņi bija pagājuši garām Ēģiptiešu gatvei, kur saule vairs tik spoži nespīdēja, un stāvēja zem augstām priedēm un araukārijām.