Kapsētas grāmata

-   Vai tavs aizbildnis arī ir miris?

-    Par viņu es nedrīkstu runāt, zēns atteica.

Skārleta izskatījās sāpināta. Pat ar mani ne?

-    Pat ar tevi ne.

-    Nu tad lai tā būtu.

Nevs teica: Klau, man nudien žēl, es negribēju… Un tieši tobrīd Skārleta sacīja: Es apsolīju Frosta kungam, ka nebūšu ilgi. Man jāiet atpakaļ.

-   Skaidrs, sacīja Nevs, baiļodamies, ka ir meiteni apvainojis, bet nezinādams, ko pateikt, lai vērstu visu par labu.

Viņš noskatījās, kā Skārleta soļo pa taciņu uz kapličas pusi. Pazīstama meitenes balss ar izsmieklu sacīja: Paskatieties tik uz viņu! Mis Pilnība! Bet pašu runātāju nekur neredzēja.

Nevs, jūtoties savādi, devās atpakaļ pa Ēģiptiešu gatvi. Lilibetas un Violetas jaunkundzes bija atļāvušas viņam noglabāt kasti ar vecām grāmatām viņu kapā, un zēns izlēma sameklēt kaut ko lasāmu.

Skārleta palīdzēja Frosta kungam ar kapakmeņu gravējumu kopēšanu līdz pusdienlaikam, un tad viņi devās otrajās brokastīs. Pateicībā par darbu Frosta kungs piedāvāja meitenei nopirkt zivis un kartupeļus, un viņi devās lejup pa kalnu uz tuvējo ātrās apkal­pošanas veikalu. Tad abi nāca atpakaļ uz kapsētu, ēzdami karstus kartupeļus un ceptu zivi, kas mirdzēja no etiķa un sāls. Sis gardais ēdiens bija glīti iesaiņots papīra maisiņos.

Skārleta pēkšņi ievaicājās: Ja jūs gribētu kaut ko uzzināt par slepkavību, kur jūs meklētu? Internetā es jau skatījos…

-   Ēm… Atkarīgs no daudz kā… par kādu slepkavību mēs runājam?

-    Manuprāt, tā notikusi šajā pilsētā pirms trīs­padsmit vai četrpadsmit gadiem. Te tika nogalināta kāda ģimene.

-   Sasodīts, Frosta kungs novilka. Tas patiešām ir noticis?

-   Jā. Vai ar jums viss kārtībā?

-   Ne gluži… Tas ir dīvaini, kad kaut kas tāds notiek tavā dzimtajā pilsētā. Par to pat domāt negribas. Ka te varēja notikt kaut kas tāds. Turklāt man ne prātā nenāca, ka tava vecuma meiteni tas varētu intere­sēt.

-    Tā informācija nav vajadzīga man, Skārleta atzina, bet gan manam draugam.

Frosta kungs apēda pēdējo ceptās mencas gabaliņu.

-    Manuprāt, tev vajadzētu ielūkoties bibliotēkā. Ja informācijas nav internetā, tai jābūt vecajās avīzēs. Kāpēc tevi tas pēkšņi interesē?

-   Ai, Skārleta sacīja. Viņa negribēja Frosta kun­gam melot. Kāds man pazīstams zēns par to inte­resējas.

-    Tad meklējiet bibliotēkā, Frosta kungs teica.

-    Slepkavība, brrr… Mani pārņem drebuļi.

-   Mani arī, Skārleta atzina, tikai mazlietiņ. Tad viņa cerīgi turpināja: Vai jūs būtu tik laipns un šopēcpusdien aizvestu mani līdz bibliotēkai?

Frosta kungs nokoda lielu cepta kartupeļa gabalu un vīlies palūkojās uz atlikušo pusi. Tie gan ātri atdziest, vai ne? Vienā mirklī tu ar tiem apdedzini mēli, bet pēc brīža jau prāto, kā gan ēdiens var būt tik auksts.

-    Piedodiet, Skārleta sacīja, man nevajadzēja prasīt, lai jūs mani kaut kur aizvedat…

-   Gluži pretēji, Frosta kungs teica, es tikai prā­toju, kā labāk visu nokārtot un vai tavai mātei garšo šokolāde. Vīna pudeli vai šokolādi? Nevaru izlemt. Varbūt abus?

-   No bibliotēkas es pati varētu aiziet mājup, mei­tene teica. Un viņai garšo šokolāde tāpat kā man.

-   Tādā gadījumā šokolādi, Frosta kungs atvieg­lots noteica. Viņi bija nonākuši līdz māju rindai kalna galā, tepat stāvēja arī zaļais Mini. Kāp iekšā! Es tevi aizvedīšu līdz bibliotēkai.

Bibliotēka bija kvadrātveida ēka, celta no ķieģe­ļiem un akmens pagājušā gadsimta sākumā. Skārleta palūkojās apkārt un devās pie bibliotekāres galdiņa.

-   Jā, lūdzu? sieviete jautāja.

-   Es vēlētos apskatīt vecās avīzes, Skārleta teica.

-    Skolas projekts? viņa painteresējās.

-   Pētu vietējo vēsturi, Skārleta sacīja, lepodamās, ka tas nemaz nebija melots.

-    Vietējā avīze mums ir mikrofilmā, sacīja bib­liotekāre. Viņa bija liela auguma sieviete ar sudraba riņķiem ausīs. Skārleta juta, ka sirds krūtīs strauji sitas. Meitene bija pārliecināta, ka izskatās vainīga vai aizdomīga, bet sieviete ieveda viņu istabā ar tādiem kā datoriem un parādīja, kā tos izmantot, lai avīzes varētu lasīt, skatoties ekrānā. Kādu dienu tas viss būs digitalizēts, cerīgi novilka bibliotekāre. Kādus datumus tu meklē?

-   Man vajadzīgas trīspadsmit vai četrpadsmit gadus vecas avīzes, Skārleta teica. Vairāk neko es nezinu. Man jāpameklē.

Sieviete iedeva Skārletai mazu kastīti ar mikrofilmu, kurā bija vietējās avīzes. Izpriecājies, bib­liotekāre noteica.

Skārleta pieņēma, ka par ģimenes slepkavību būs rakstīts pirmajā lapā, bet, kad viņa beidzot kaut ko atrada, izrādījās, ka ziņa veiksmīgi paslēpta piektajā lappusē. Tas bija noticis oktobrī pirms trīspadsmit gadiem. Rakstā nebija nekādu emociju vai detaļu, tikai notikušā izklāsts. Arhitekts Ronalds Dorians, 36 gadi, viņa sieva, izdevēja Karlota, 34 gadi, un viņu meita Mistija, 7 gadi, atrasti miruši Danstena ielā 33. Iespē­jams, slepkavība. Policija ziņo, ka šajā izmeklēšanas posmā nevar sniegt nekādus komentārus, bet viņi ir atraduši zināmus pavedienus, kas tiek pārbaudīti.