Kapsētas grāmata

Nevs paspieda Frosta kungam roku. Es jau uzliku tējkannu, viņš sacīja. Ko teiksiet, ja mēs parunā­sim pie tējas krūzes?

Bērni sekoja Frosta kungam augšup pa kāpnēm uz virtuvi, kur viņš ielēja tēju trīs krūzēs, un tad visi apsēdās mazā dzīvojamā istabā. Māja tiecas augšup debesīs, Frosta kungs paskaidroja. Nāka­majā stāvā ir tualete un mana darbistaba, augstāk atrodas guļamistabas. Visa tā kāpšana pa kāpnēm nudien uztur cilvēku labā formā.

Viņi sēdēja uz liela, spilgti violeta dīvāna ("Tas jau te bija, pirms es ievācos.") un dzēra tēju.

Skārleta bija raizējusies, ka Frosta kungs uzdos Nevam daudz jautājumu, bet viņš neko neprašņāja. Vēsturnieks likās patīkami satraukts, it kā būtu atklā­jis sen zudušu slavenības kapakmeni un tagad nevar vien sagaidīt iespēju par to pastāstīt. Viņš nepacietīgi grozījās krēslā, it kā viņam būtu kaut kas izcils sakāms un viņš tikai ar lielām pūlēm varētu noturēt mēli aiz zobiem.

Skārleta jautāja: Ko īsti jūs uzzinājāt?

Frosta kungs sacīja: Tev bija taisnība. Tas ir, šī patiešām ir māja, kur nogalināti tie cilvēki. Manu­prāt, noziegums tika… ne jau nu gluži noslēpts, bet aizmirsts… policija to ignorēja.

-   Nesaprotu, Skārleta novilka, parasti slepka­vības lietas netiek pamestas novārtā.

-   Sī tika, sacīja Frosta kungs. Viņš iztukšoja tējas tasīti. To paveikuši ietekmīgi cilvēki, tas ir vienīgais izskaidrojums. Un par jaunāko bērnu…

-    Kas tad ar viņu notika? Nevs ierunājās.

-   Viņš izdzīvoja, paskaidroja Frosta kungs. Par to esmu drošs. Bet viņu neviens nemeklēja. Parastos apstākļos pazudis mazulis būtu valsts nozīmes ziņa. Bet vini… Ēm, vini laikam kaut kā to visu nokļūsināja.

-    Kādi viņi? Nevs jautāja.

-   Tie cilvēki, kas nogalināja zēna ģimeni.

-   Vai jūs par šo notikumu kaut ko zināt?

-    Jā, mazliet… Frosta kungs pēkšņi aprāvās. Paklau, man nudien žēl. Ņemot vērā to, ko esmu atradis. Tas šķiet neticami.

Skārleta jutās satriekta. Ko tad jūs atradāt?

Frosta kungs izskatījās nokaunējies. Tev tais­nība, piedod. Laikam nebūtu prātīgi to vēl ilgāk turēt noslēpumā. Vēsturnieki neaprok faktus. Mēs tos ceļam gaismā. Parādām cilvēkiem. Tieši tā. Viņš apklusa, saminstinājās, bet tad braši turpināja: Es atradu vēstuli augšstāva istabā. Tā bija paslēpta zem vaļīga grīdas dēļa. Frosta kungs pagriezās pret Nevu.

-   Jauno cilvēk, vai es pareizi pieņemu, ka tev ir tīri personiska interese par šo briesmīgo, asiņaino noti­kumu?

Nevs pamāja.

-   Es vairāk neko nevaicāšu, Frosta kungs teica un piecēlās kājās. Nāc man līdzi, viņš aicināja Nevu.

-    Bet tev būs jāpagaida tepat, Skārlet! Es sākumā parādīšu vēstuli viņam. Un, ja viņš atļaus, tad arī tu varēsi to izlasīt. Sarunāts?

-    Sarunāts, Skārleta atteica.

-   Mēs nebūsim ilgi, Frosta kungs apsolīja. Iesim, puis!

Nevs piecēlās un uzmeta raižpilnu skatienu Skār­letai. Viss kārtībā, viņa teica un uzsmaidīja tik pārliecinoši, cik vien varēja. Es tevi te gaidīšu.

Meitene vēroja Neva un Frosta kunga ēnas, abiem izejot no istabas un kāpjot augšā pa kāpnēm. Viņa jutās satraukta, bet tas bija patīkams satraukums. Meitene prātoja, ko gan Nevs uzzinās, un priecājās, ka tieši viņš to atklās pirmais. Galu galā tas bija viņa dzīvesstāsts. Vina tiesības.

Frosta kungs veda Nevu augšup pa kāpnēm.

Nevs lūkojās apkārt, viņiem kāpjot uz augšstāva istabām, bet nekas nešķita pazīstams. Te viss bija tik svešs.

-    Mums jākāpj līdz pašai augšai, Frosta kungs teica. Viņi pieveica vēl vienu kāpņu posmu, un tad vēsturnieks sacīja: Es nezinu… Ēm, vari neatbildēt, ja nevēlies, bet tu taču esi tas zēns, vai ne?

Nevs neko neteica.

-    Klāt esam, Frosta kungs sacīja. Viņš atslēdza augšstāva istabas durvis, atvēra tās, un viņi iegāja iekšā.

Tā bija maza bēniņu telpa ar slīpiem griestiem. Pirms trīspadsmit gadiem te bija bērnistaba ar bērna gultiņu. Tagad šeit tik tikko pietika vietas vīrietim un pusaugu zēnam.

-   Man paveicās, Frosta kungs teica. Kā saka mani vadīja intuīcija. Viņš noliecās un pavilka malā nodriskāto paklāju.

-    Tātad jūs zināt, kāpēc mana ģimene tika noga­lināta? Nevs jautāja.

Frosta kungs sacīja: Visas atbildes ir šeit. Viņš atrada vaļīgo grīdas dēli un pacēla to. Sī bija mazuļa istaba, Frosta kungs sacīja. Es parādīšu tev… Ēm, tu jau zini, ka mēs nezinām, kas to izdarīja. Par šo cilvēku nekas nav zināms. Mums nav ne jausmas.

-   Mēs zinām, ka viņam ir tumši mati, Nevs teica, lūkodamies apkārt uz savu veco guļamistabu. Un vēl mēs zinām, ka viņu sauc Džeks.

Frosta kungs iebāza roku caurumā, ko pirms brīža bija sedzis vaļīgais grīdas dēlis. Pagājuši gandrīz trīspadsmit gadi, viņš teica. Mati izkrīt un nosir­mo. Bet par vārdu tev taisnība. Viņu sauc Džeks.

Tad viņš iztaisnojās. No cauruma grīdā viņš bija izvilcis garu, asu nazi.

-    Tad nu tā, puis, sacīja vīrs Džeks. Laiks to visu pabeigt.

Nevs palūkojās uz viņu. Izskatījās, it kā Frosta kungs būtu bijis tikai cepure vai mētelis, ko šis vīrs valkājis, bet tagad gluži viegli nometis nost. Maldi­nošais ārējais tēls bija zudis.

Vīrieša brillēs un uz naža asmens atmirdzēja gaisma.