Kapsētas grāmata

No lejasstāva atskanēja Skārletas balss: Frosta kungs! Pie ārdurvīm kāds klauvē. Vai man atvērt?

Vīrs Džeks novērsās tikai uz īsu brīdi, bet Nevs zināja, ka tas ir viss, kas viņam dots, un Izgaisa tik pilnīgi un strauji, cik vien spēja. Vīrs Džeks atkal pievērsās vietai, kur bija stāvējis Nevs, tad pārlaida skatienu istabai, apjukumam un dusmām atspoguļo­joties katrā sejas vaibstā. Viņš spēra pāris soļu prom no durvīm, grozot galvu no vienas puses uz otru kā vecs tīģeris, kas saodis medījumu.

-    Tu kaut kur tepat slēpies, rūca vīrs Džeks. Es tevi saožu!

Aiz viņa aizcirtās mazās bēniņu durtiņas, un, kad viņš apcirtās riņķī, durvīs noskrapstēja atslēga.

Vīrs Džeks pārskaities iekliedzās. Tu esi ieguvis pāris mirkļu, puika, bet tas mani neapturēs! viņš sauca un tad noteica: Mums ar tevi ir kāds nepa­beigts darbiņš.

Nevs metās lejup pa kāpnēm pie Skārletas, atsito­ties pret sienām un gandrīz nogāžoties lejup ar galvu pa priekšu.

-   Skārlet! viņš izsaucās, ieraugot meiteni. Tas ir viņš! Nāc!

-    Kāds viņš? Par ko tu runā?

-   Viņš! Frosts! Viņš ir Džeks. Viņš mēģināja mani nogalināt!

No augšstāva atskanēja bum! tur vīrs Džeks spēra pa durvīm.

-   Bet, Skārleta mēģināja aptvert notiekošo, viņš ir jauks.

-    Nē, Nevs teica, saķerot meiteni aiz rokas un raujot lejup pa kāpnēm, nav vis.

Skārleta atvēra ārdurvis.

-   Labvakar, jaunā dāma, sacīja vīrietis pie durvīm, nopētot Skārletu. Mēs meklējam Frosta kungu. Man šķiet, šai vajadzētu būt viņa mītnes vietai. Runātā­jam bija balti mati, un viņš bija stipri sasmaržojies.

-   Vai esat viņa draugi? Skārleta jautāja.

-   Ak jā, sacīja mazākais vīrietis, kas stāvēja aiz sava kompanjona. Viņam bija šauras, melnas ūsiņas un vienīgajam no visiem galvā cepure.

-    Pilnīgi noteikti, piebilda trešais, jaunākais no visiem, garš un ziemeļnieciski blonds puisis.

-   Ikviens vīrs Džeks, noteica pēdējais, plecīgs un vērsim līdzīgs, ar lielu galvu un brūnu ādu.

-   Viņš… Frosta kungs… viņam bija jāiziet, Skār­leta minstinājās.

-   Bet viņa mašīna ir tepat, sacīja sirmais kungs, un gaišmatis piebilda: Un kas tu tāda esi?

-   Frosta kungs ir manas mātes draugs, Skārleta teica.

Meitene varēja saskatīt Nevu, viņš stāvēja aiz vī­riem un izmisīgi māja, lai viņa beidz sarunu un nāk šurp.

Skārleta aši nobēra: Viņš tikai izskrēja pēc avī­zes. Tepat līdz stūra veikalam. Viņa aizvēra durvis, pagāja garām vīriešiem un steidzās prom.

-    Kurp tu dodies? jautāja ūsainis.

-    Man jāpaspēj uz autobusu, Skārleta attrauca. Viņa devās augšup pa kalnu, virzienā uz autobusa pieturu un kapsētu, un tīšuprāt nelūkojās atpakaļ.

Nevs soļoja viņai līdzās. Pat Skārletai likās, ka zēns ir tikai ēna, kaut kas neredzams, tikai nojaušams, kā gaismas spēle pavasara pēcpusdienā, kā garām lido­joša lapa, kas uz brīdi atgādinājusi Nevu.

-   Ej ātrāk, zēns teica. Viņi tevi vēro. Tikai ne­skrien.

-    Kas viņi ir? meitene klusi jautāja.

-   Nezinu, Nevs atzina. Bet viņi ir dīvaini. It kā nemaz nebūtu cilvēki. Es gribu atgriezties un paklau­sīties, ko šie runā.

-   Protams, tie bija cilvēki, Skārleta iebilda, kāpjot kalnā tik strauji, cik spēja, un ar pūlēm noturoties, lai nesāktu skriet. Viņa pat vairs nebija pārliecināta, vai zēns ir viņai blakus.

Četri vīri stāvēja pie nama numur 33 durvīm.

-   Man tas nepatīk, sacīja lielais vīrs ar brango buļļa kaklu.

-  Jums tas nepatīk, Tara kungs? pieklājīgi jautāja sirmais kungs. Tad ziniet, ka nevienam no mums tas nepatīk. Tas viss ir aplam. Viss iet grīstē.

-   Krakovas misija ir izgāzusies. Neviens no viņiem neatbild. Pēc Melburnas un Vankūveras… sacīja ūsainis. Mēs zinām tikai, ka esam atlikuši mēs četri.

-    Paklusējiet, Keča kungs, sacīja sirmais kungs.

-    Es domāju.

-   Piedodiet, ser, Keča kungs novilka un sakārtoja ūsas ar cimdotu pirkstu. Viņš lūkojās uz kalnu un nosvilpās caur zobiem.

-    Man šķiet… mums vajadzētu meitenei sekot, sacīja Tara kungs ar brango kaklu.

-    Savukārt man šķiet, ka jums vajadzētu klausīt mani, sacīja sirmais kungs. Es jums liku paklusēt! Un tieši tā arī domāju jums vajadzētu uzvesties klusi.

-   Atvainojiet, Dendija kungs, sacīja gaišmatis.

Tad visi apklusa.

Beidzot viņi sadzirdēja būkšķus, kas skanēja no nama.

-    Es došos iekšā, sacīja Dendija kungs. Tara kungs, nāciet man līdzi! Nimbl un Keč, noķeriet mei­teni un atvediet atpakaļ.

-   Dzīvu vai mirušu? Keča kungs jautāja, pie sevis smīnot.

-    Dzīvu, muļķi! nolamājās Dendija kungs. Es gribu viņu iztaujāt.

-   Varbūt meitene ir viena no viņiem, Tara kungs minēja. Varbūt viņa ir kopā ar tiem, kas mums uzbruka Melburnā un Vankūverā…

-     Ķeriet viņu ciet! Dendija kungs pavēlēja. Tūlīt! Gaišmatis un ūsainis ar cepuri galvā metās izpildīt pavēli.

Dendija kungs kopā ar Tara kungu palika stāvam mājas priekšā.

-   Atveriet durvis, pavēlēja sirmais kungs.

Tara kungs atspiedās ar plecu pret durvīm un

mēģināja tās atvērt. Tās ir nostiprinātas, viņš elsa. Aizsargātas…