Kapsētas grāmata

Dendija kungs noteica: Ja viens Džeks kaut ko izdara, tad cits Džeks to vienmēr var mainīt. Viņš novilka cimdu, uzlika roku uz durvīm un kaut ko nomurmināja senā valodā. Pamēģiniet tagad, viņš norādīja.

Tars atspiedās pret durvīm, ieņurdējās un grūda no visa spēka. Šoreiz slēdzene padevās un durvis atvē­rās.

-    Labi padarīts, Dendija kungs uzslavēja.

Virs viņiem atskanēja blīkšķis, tas nāca no augš­stāva.

Pusceļā visi trīs satikās. Dendija kungs uzsmīnēja vīram Džekam. Smīns atklāja viņa perfektos, baltos zobus, bet tajā nebija ne miņas no sirsnības. Sveiks, Džek Frost, viņš teica. Man šķita, ka pie tevis būs zēns.

-     Bija, vīrs Džeks atzina. Bet viņš aizbēga.

-   Atkal? Džeka Dendija smīns kļuva vēl platāks, naidīgāks un perfektāks. Vienreiz tā ir kļūda. Div­reiz tā jau ir katastrofa.

-    Mēs viņu notversim, vīrs Džeks pārliecināts sacīja. Šonakt tas beigsies.

-    Lai nu tā būtu, sacīja Dendija kungs.

-    Puika būs kapsētā, vīrs Džeks sacīja. Visi trīs vīri metās lejup pa kāpnēm.

Vīrs Džeks paostīja gaisu. Viņš joprojām juta zēna smaržu nāsīs, matiņi uz skausta viņam bija saslējušies stāvus. Viņš jutās tieši tāpat kā pirms trīspadsmit gadiem. Vīrs Džeks apstājās, uzvilka savu garo, melno mēteli, kas karājās priekšnamā blakus Frosta kunga tvīda žaketei un dzeltenbrūnajam lietusmētelim.

Parādes durvis bija vaļā, diena jau sliecās uz vakara pusi. Šoreiz vīrs Džeks skaidri zināja, kurp viņam jāiet. Viņš apņēmīgi izgāja no mājas un steidzās augšup pa kalnu uz kapsētu.

Kad Skārleta nonāca pie kapsētas vārtiem, tie bija aizslēgti. Meitene tos izmisīgi paraustīja, bet tie jau bija noslēgti ar piekaramo atslēgu kā allaž, kad tuvo­jās nakts. Tad viņai blakus uzradās Nevs. Vai tu zini, kur ir atslēga? meitene vaicāja.

-   Mums nav laika, Nevs teica. Viņš pagriezās pret metāla vārtiem. Apliec rokas man ap kaklu.

-Ko?

-    Apliec rokas man ap kaklu un aizver acis.

Skārleta pārsteigta lūkojās uz Nevu, neko nesa­protot, tomēr cieši viņu apskāva un aizvēra acis.

-    Darīts!

Nevs atspiedās pret kapsētas vārtiem. Tie bija daļa no kapsētas, un viņš cerēja, ka Kapsētas Privilēģijas, iespējams, vismaz šoreiz varētu attiekties arī uz Skār­letu, ne tikai uz viņu. Un Nevs ar Skārletu gluži kā dūmi izslīdēja cauri kapsētas vārtu režģiem.

-    Tagad vari atvērt acis, viņš teica meitenei.

Skārleta darīja, kā teikts.

-    Kā tu to izdarīji?

-    Sīs ir manas mājas, Nevs teica. Te es varu daudz ko.

Atskanēja soļu troksnis uz ietves, un otrpus vār­tiem parādījās divi vīri. Tie raustīja vārtus un klai­gāja.

-   Ei! sauca Džeks Kečs. Viņš sakārtoja ūsiņas un cauri vārtu režģiem laipni uzsmaidīja Skārletai gluži kā baltais trusis, kam ir kāds noslēpums. Ap Keča kreiso roku bija apsieta zīda aukla, kuru viņš parāva ar labo, cimdoto roku. Aukla atraisījās un iegūla vīram rokās, un viņš sāka no tās vīt tādu kā tīklu. Nāc ārā, meitenīt! Neviens nedarīs tev pāri!

-    Mums tikai vajag, lai tu atbildi uz dažiem jau­tājumiem, sacīja garais gaišmatis Nimbla kungs.

-    Mums te ir oficiāls uzdevums. (Viņš meloja. Visu Arodu Džeki nebija oficiāla apvienība, lai gan dau­dzi no viņiem strādāja valdībā, policijā un citos ama­tos.)

-   Bēdz! Nevs čukstēja Skārletai un parāva viņu aiz rokas. Meitene metās skriet.

-   Vai tu redzēji? jautāja Džeks Kerčs.

-    Ko?

-   Viņai līdzās kāds bija. Varbūt zēns.

-    Tas zēns? jautāja Džeks Nimbls.

-   Kā lai es zinu? Palīdzi man tikt pāri! Lielākais vīrs salika rokas kopā, izveidojot tādu kā pakāpienu, un Džeks Kečs uzlika uz tā savu melnā kurpē auto kāju. Pacelts augšup, viņš pieķērās pie vārtu malas un nolēca lejā otrā pusē gluži kā varde. Tad Kečs piecēlās kājās un uzsauca: Atrodi citu ceļu, kā tikt iekšā! Es iešu viņu meklēt. Un viņš metās augšup pa celiņu, kas veda dziļāk kapsētā.

-   Vienkārši pasaki, ko mēs darām, uzstāja Skār­leta. Nevs strauji soļoja pa krēslaino kapsētu, bet viņš neskrēja, vēl ne.

-    Ko tu ar to domā?

-    Man šķiet, ka tas vīrs gribēja mani nonāvēt. Redzēji, kā viņš spēlējās ar melno striķi?

-   Noteikti. Bet tas vīrs Džeks tavs Frosta kungs -, viņš gribēja nogalināt mani. Viņam bija nazis.

-    Viņš nav nekāds mans Frosta kungs! Nu labi, laikam jau it kā ir… Piedod. Kur mēs ejam?

-   Vispirms mēs tevi paslēpsim kādā drošā vietā. Pēc tam es tikšu ar viņiem galā.

Nevam apkārt pulcējās kapsētas iemītnieki, uz­traukti un noraizējušies.

-   Nev, ierunājās Gajs Pompejs. Kas notiek?

-   Te klīst slikti ļaudis, zēns paskaidroja. Vai jūs varētu viņus pieskatīt? Ziņojiet man, kur viņi atrodas! Mums jāpaslēpj Skārleta. Kādas idejas?

-   Varbūt kapličas kapenēs? ierosināja Takerijs Porindžers.

-   Tieši tur viņi meklēs vispirms.

-   Ar ko tu runā? Skārleta jautāja, lūkojoties uz Nevu tā, it kā domātu, ka viņš jūk prātā.

-    Kalnā? piedāvāja Gajs Pompejs.

Nevs padomāja. Jā. Laba doma. Skārlet, vai tu atceries to vietu, kur mēs satikām Purpura Vīru?

-   Daļēji… Tur bija tumšs, bet nebija nekā tāda, no kā jābaidās.

-    Es tevi turp aizvedīšu.