Kapsētas grāmata

Viņi steidzās pa mazajām taciņām. Skārleta saprata, ka Nevs pa ceļam runā ar dažādiem ļaudīm, bet dzir­dēja tikai zēna teikto. Bija tā, it kā viņa noklausītos telefona sarunu. Tas viņai atgādināja…

-   Mamma paliks vai traka no dusmām, meitene novaidējās. Es esmu pagalam.

-   Nē, neesi vis, Nevs atcirta. Vēl ne. Tu vēl ilgi dzīvosi. Tad viņš teica kādam citam: Ak tā, tagad viņi ir divi. Abi ir kopā? Skaidrs.

Nevs un Skārleta nonāca pie Frobišera mauzoleja. Ieeja pazemes alā ir aiz pirmā zārka apakšējā rindā, uzreiz pa kreisi, Nevs teica. Ja dzirdi kādu nākam un tas neesmu es, dodies lejup. Vai tev ir kāda lam­piņa?

-   Jā. Maza diode pie atslēgu piekariņa.

-    Labi.

Nevs atvēra mauzoleja durvis. Esi uzmanīga. Nepakrīti.

-    Kur tu iesi? meitene gribēja zināt.

-   Sīs ir manas mājas, Nevs teica. Man jāiet tās aizstāvēt.

Skārleta sažņaudza rokā atslēgu piekariņu un notu­pās uz ceļiem. Sprauga aiz zārka bija šaura, bet viņa ielīda pa to un aizstūma zārku priekšā, cik labi vien spēja. Vārgajā diodes gaismiņā viņa redzēja akmens pakāpienus, kas veda lejup. Meitene piecēlās kājās, ar vienu roku pieturējās pie sienas, nokāpa trīs soļus zemāk un apsēdās, cerot, ka Nevs zina, ko dara. Tagad atlika tikai gaidīt.

-    Kur viņi ir tagad? Nevs jautāja.

-    Viens dodas augšup pa Ēģiptiešu gatvi, meklē tevi, tēvs atteica. Viņa draugs gaida alejas galā. Vēl trīs citi rāpjas pāri alejas sienai pie lielajām atkri­tumu tvertnēm.

-    Es vēlos, kaut Sailass būtu šeit! Viņš tiktu ar tiem galā vienā mirklī. Vai Lupesku jaunkundze…

-   Tev viņi nav vajadzīgi, iedrošinoši sacīja Ouvena kungs.

-    Kur ir māte?

-    Pie alejas sienas.

-    Pasaki viņai, ka es paslēpu Skārletu Frobišera mauzolejā. Palūdz, lai viņa meitenei palīdz tikt laukā, ja ar mani kaut kas notiek.

Nevs skrēja cauri tumšajai kapsētai. Vienīgais veids, kā nokļūt kapsētas ziemeļrietumu daļā, bija pa Ēģiptiešu gatvi. Un viņam būs jātiek garām mazajam vīriņam ar melno zīda šņori. Tas bija cilvēks, kas viņu meklēja, lai nogalinātu…

Es esmu Neviens Ouvens, zēns sevi iedrošināja. Es esmu dala no kapsētas. Ar mani viss būs kārtībā.

Steigdamies uz Ēģiptiešu gatves pusi, viņš gandrīz neievēroja mazo vīriņu Džeku Keču, kurš bija veik­smīgi saplūdis ar ēnām.

Nevs ievilka elpu un Izgaisa, cik labi vien prata Izgaist, un paslīdēja svešiniekam garām kā vakarvēja nesti putekļi.

Viņš aizgāja līdz zaļās Ēģiptiešu gatves otram galam, tad pavēlēja sev kļūt tik redzamam, cik vien spēja, un iespēra pa akmentiņu.

Zēns redzēja, kā ēna aizslīd prom no arkas un seko viņam. Svešais kustējās tikpat klusi kā mirušie.

Nevs metās cauri efeju mudžeklim, kas traucēja nokļūt no gatves uz kapsētas ziemeļrietumu stūri. Viņš zināja, ka tagad svarīgākais ir pareizi noteikt laiku. Ja viņš skries pārāk ātri, vīrs viņu pazaudēs, ja pārāk lēni, tad smalkā zīda šņore apvīsies viņam ap kaklu, atņems elpu un nākotni.

Zēns trokšņaini lauzās cauri efejām, iztraucējot vienu no daudzajām kapsētas lapsām, kas metās slēpnī tuvējos krūmos. Te bija īsti džungļi sabrukuši kapakmeņi un bezgalvainas statujas, krituši koki un akmeņozoli, slidenas sapuvušu lapu kaudzes. Tomēr

Nevs bija šos džungļus izpētījis jau kopš laika, kad iemācījās staigāt.

Tagad viņš uzmanīgi spēra soļus, no efeju saknēm pārlecot uz kapakmens un tad uz zemes, būdams pār­liecināts, ka šī ir viņa kapsēta. Nevs juta, kā kapsēta cenšas viņu paslēpt un pasargāt, grib palīdzēt viņam izgaist, bet zēns turējās pretī viņš gribēja palikt redzams.

Nevs pamanīja Nehemiju Trotu un apstājās.

-   Hei, jaunais Nev! sauca dzejnieks. Es dzirdēju, ka šī ir neparasta nakts, un nemaz nebiju pārsteigts, redzot, ka tu kā komēta lido cauri šiem efeju džun­gļiem. Kas notiek, mīļais draugs?

-   Paliec tepat, kur esi, Nevs čukstēja. Skaties turp, no kurienes es nācu, un brīdini, kad kāds tuvosies.

Nevs sasniedza efejām apaugušo Karstēra kapu un tur palika, smagi elpojot, ar muguru pret sekotāju.

Zēns gaidīja. Tās bija tikai pāris sekundes, kas šķita kā vesela mūžība.

(Viņš ir klāt, puis, sacīja Nehemijs Trots. Kādus divdesmit soļus aiz tevis.)

Džeks Kečs pamanīja sev priekšā zēnu. Viņš cieši nostiepa melno zīda auklu. Tā šo gadu laikā bija žņaugusi daudzus kaklus un vienmēr bija nesusi upuriem nāvi. Aukla bija ļoti maiga un stipra, un neredzama rentgenstaros.

Keča ūsas notrīcēja, bet viņš pats ne. Viņš bija pamanījis upuri un negribēja to nobiedēt. Kečs stei­dzās uz priekšu klusi kā ēna.

Zēns izslējās.

Džeks Kečs metās uz priekšu, viņa spodrās, mel­nās kurpes teju bez skaņas slīdēja pār lapu paklāju.

(Viņš ir klāt, draudziņ! sauca dzejnieks.)

Zēns pagriezās. Džeks Kečs lēca viņam virsū un…

Keča kungs juta, ka lido lejup. Viņš ķērās pie pasau­les ar cimdoto roku, tomēr lidoja dziļāk vecajā kapā, krita visas divdesmit pēdas lejup un tad ar troksni nogāzās uz Karstēra kunga zārka, sadragājot tā vāku un savu potīti.

-   Pirmais pieveikts, Nevs mierīgi noteica, lai gan nemaz nejutās mierīgs.

-   Smalki paveikts, sacīja Nehemijs Trots. Es par to sacerēšu Odu. Vai gribi palikt un paklausīties?