Kapsētas grāmata

Cieši satvēris rokā nazi, vīrs Džeks kāpa kalnā. Viņš bija gandrīz pašā kalna galā, kad pēkšņi apjauta un zināja, ka tā ir tiesa, ka Džeks Dendijs kopā ar pārējiem ir pagalam. Labi, vīrs Džeks nodomāja. Viņi vienmēr līda citiem pa priekšu. Paša vīra Džeka kāpiens pa Ordeņa karjeras kāpnēm bija aprāvies pēc tam, kad viņš nebija izpildījis uzdevumu nogalināt visu Dorianu ģimeni. It kā viņam vairs neuzticētos.

Tagad viss mainīsies.

Kalna galā vīrs Džeks pazaudēja meitenes smaržu, tomēr zināja, ka ir tuvu mērķim.

Viņš mazliet atkāpās un notvēra smaržu kādu piec­desmit pēdu attālumā blakus mazam mauzolejam ar metāla vārtiem. Vīrs Džeks atvēra vārtus un iegāja iekšā.

Tagad smarža bija stiprāka. Viņš varēja saost mei­tenes bailes. Vīrs Džeks rāva nost no plauktiem zār­kus citu pēc cita un ļāva tiem krist uz grīdas, kokam lūstot un zārku saturam izbirstot pa mauzo­leja grīdu. Nē, te viņa neslēpās…

Bet kur tad?

Vīrs Džeks nopētīja sienu. Tā bija no pamatīga akmens. Viņš notupās uz ceļiem pie pēdējā zārka un pataustīja sienu aiz tā. Tur atklājās caurums.

Skārlet, viņš sauca, mēģinot atminēties, kā bija izrunājis meitenes vārdu, kad vēl bija Frosta kungs, bet šo savas būtības daļu vairs nesajuta: tagad viņš bija vīrs Džeks, tieši tas, kas vienmēr bijis. Viņš četr­rāpus ielīda pa caurumu sienā.

Kad Skārleta sadzirdēja, ka mauzolejā notiek grau­tiņš, viņa lēni un uzmanīgi kāpa lejup, ar kreiso roku turoties pie sienas un labajā cieši žņaudzot atslēgu piekariņu ar diodi, kas izstaroja vien tik daudz gais­mas, lai meitene redzētu, kur spert nākamo soli. Viņa nokāpa līdz kāpņu beigu posmam un nonāca plašākā telpā. Sirds strauji sitās.

Meitene bija nobijusies. Viņa baidījās no jaukā Frosta kunga un viņa briesmīgajiem draugiem. Viņa baidījās no šīs telpas un atmiņām, ko tā glabāja. Un vēl mazliet viņa baidījās no Neva. Viņš vairs nebija mazs, kluss, noslēpumains puisītis no viņas bērnības. Tagad viņš bija citāds, ne īsti cilvēks.

Nez ko mamma tagad domā, Skārleta prātoja. Laikam zvana Frosta kungam, lai uzzinātu, kad es beidzot būšu mājās. Ja izklūšu no šejienes dzīva, es piespiedīšu mammu nopirkt man mobilo telefonu. Tas ir smieklīgi! Es esmu vienīgā savā klasē, kam nav mobilā telefona.

Man pietrūkst mammas.

Meitene nekad nebūtu iedomājusies, ka cilvēks tumsā var tik klusi pārvietoties, bet pēkšņi sajuta, ka cimdota roka aizspiež muti, un balss, kas tikai attāli līdzinājās Frosta kunga balsij, mierīgi saka:

-    Tikai izdari kaut ko gudru kaut vai tikai pakus­ties -, un es tev pārgriezīšu rīkli. Pamāj, ja esi mani sapratusi.

Skārleta pamāja.

Nevs redzēja haosu uz grīdas Frobišera mauzo­lejā visi zārki sagāzti un to saturs izbiris pa grīdu. Daudzie Frobišeri un Frobīšēri un vairāki Petiferi bija izbiedēti un apjukuši.

-   Viņš jau nokāpa lejā, Eiframs sacīja.

-   Paldies, Nevs noteica. Viņš izlīda pa caurumu kalnā un devās lejup.

Zēns redzēja tā, kā redz mirušie, viņš varēja saskatīt kāpnes un lejasstāva telpu. Nokāpis līdz pusei lejā, viņš redzēja, ka vīrs Džeks ir sagrābis Skārletu. Viņš bija atlauzis vienu meitenes roku aiz muguras un turēja viņai pie kakla lielu, savādu nazi. Vīrs Džeks palūkojās augšup.

-    Sveiks, puika! viņš teica.

Nevs neatbildēja, tikai koncentrējās, lai vēl labāk Izgaistu, un spēra nākamo soli lejup.

-   Tu domā, ka es tevi neredzu, teica vīrs Džeks,

-    un tā arī ir. Es tevi neredzu, bet saožu tavas bai­les. Es dzirdu, kā tu soļo un elpo. Un, lai gan tagad es zinu tavu veiklo izgaišanas triku, es tevi sajūtu.

Pasaki kaut ko! Saki skaļi, lai es varu dzirdēt, vai arī es sākšu griezt šo jaunkundzi mazos gabaliņos. Vai tu mani saprati?

-   Jā, atbildēja Nevs, vārdiem atbalsojoties paze­mes kambarī. Sapratu.

-    Ļoti labi, vīrs Džeks teica. Tagad nāc šurp. Papļāpāsim.

Nevs kāpa lejup pa kāpnēm. Viņš koncentrējās uz Bailēm, mēģinot radīt telpā paniku, Šausmas padarot reālas…

-   Izbeidz, teica vīrs Džeks. Lai arī ko tu darītu, pārtrauc! Tūlīt pat!

Nevs paklausīja.

-   Tu domā, ka vari uz mani izspēlēt savus mazos burvju trikus? vīrs Džeks jautāja. Vai tad tu nezini, kas es esmu?

-   Tu esi Džeks, Nevs sacīja. Tu nogalināji manu ģimeni. Un tev bija jānogalina mani.

Džeks pacēla vienu uzaci. Man bija jānogalina tevi?

-    Ak jā. Vecais vīrs pastāstīja, ka tad, ja es pie­augšu, jūsu Ordenim būs beigas. Es esmu pieaudzis. Tu esi izgāzies. Tu esi zaudētājs.

-   Mūsu Ordenis tika dibināts vēl pirms Babilonijas laikiem. Tam nekas nevar kaitēt.

-   Tad jau viņi tev nepastāstīja, vai ne? Nevs stā­vēja tikai piecu soļu attālumā no vīra Džeka. Tie četri bija pēdējie Džeki. Kā tad tur īsti bija… Krakova, Vankūvera un Melburna… Visi pagalam.

-    Lūdzu, Nev, saki, lai viņš mani palaiž vaļā, atskanēja Skārletas balss.

-    Neuztraucies, Nevs gluži mierīgi vērsās pie Džeka. Nav nekādas vajadzības nodarīt viņai pāri. Nav pat jēgas mani nogalināt. Vai tad tu nesaproti?

Visu Arodu Džeku ordeņa vairs nav.

Džeks domīgi pamāja. Ja tā ir taisnība, viņš teica, un es esmu Vienīgais Džeks, tad tas ir lielisks iemesls jūs abus nogalināt. Nevs klusēja.