Kapsētas grāmata

-   Es lepojos, sacīja vīrs Džeks, ar savu arodu. Lepojos, ka vienmēr pabeidzu to, ko esmu iesācis. Tad viņš jautāja: Ko tu dari?

Nevs juta, ka matiņi uz skausta saceļas stāvus. Viņš juta, kā dūmiem līdzīgā apziņa piepilda istabu. Zēns sacīja: Tas neesmu es. Tas ir Slīrs. Tas sargā dārgumus.

-    Nemelo.

-   Viņš nemelo, Skārleta iejaucās. Tā ir patie­sība.

-   Patiesība? Džeks izsmejoši atkārtoja. Aprakti dārgumi? Nesmīdiniet…

SLĪRS SARGĀ SAIMNIEKA DĀRGUMUS.

-    Kas to teica? jautāja vīrs Džeks, lūkojoties apkārt.

-   Tu dzirdēji? Nevs pārsteigts pārjautāja.

-    Dzirdēju, Džeks apliecināja. Dzirdēju gan.

-    Es gan neko nedzirdēju, Skārleta nomurmi­nāja.

Tad vīrs Džeks aizdomīgi jautāja: Kas šī ir par vietu, puika? Kur mēs esam?

Pirms Nevs paspēja atbildēt, Slīrs ierunājās, vār­diem atbalsojoties pazemes kambarī: SĪ IR DĀRGUMU GLABĀTAVA. SPĒKA VIETA. TE SLĪRS SARGĀ UN GAIDA, KAD ATGRIEZĪSIES VIŅA SAIMNIEKS.

-    Džek? Nevs sacīja.

Vīrs Džeks piešķieba galvu un nosmīnēja: Cik patīkami dzirdēt tevi izrunājam manu vārdu, puika! Ja tu mani jau iepriekš būtu pieminējis, es būtu tevi ātrāk atradis.

-   Džek. Kāds ir mans īstais vārds? Kā mana ģimene mani sauca?

-    Kāpēc tas ir tik svarīgi?

-   Slīrs teica, ka man jāuzzina savs vārds, Nevs sacīja. Kāds tas ir?

-    Padomāsim, Džeks novilka. Pēteris? Varbūt Pols? Vai Roderiks tu izskaties pēc Roderika. Var­būt tu biji Stīvens… viņš turpināja vazāt zēnu aiz deguna.

-   Tu taču vari man pateikt, Nevs mudināja. Tu tik un tā mani nogalināsi. Džeks paraustīja plecus un pamāja, it kā sakot nu protams.

-    Laid vaļā Skārletu, Nevs sacīja. Laid viņu vaļā.

Džeks lūkojās tumsā un tad pajautāja. Tas ir altāra akmens, vai ne?

-    Laikam.

-    Un tur ir nazis, biķeris un sakta?

Viņš tumsā smaidīja. Nevs varēja saskatīt vīra Džeka seju tajā vīdēja savāds, atsvešināts smaids, kas šķita pavisam neiederīgs, atradēja un atklājēja smaids. Skārleta spēja saskatīt tikai tumsu, ko daž­reiz pārtrauca redzes uzplaiksnījumi, tomēr meitene dzirdēja sajūsmu Džeka balsī, kad viņš sacīja:

-    Tātad brālībai ir gals. Nekad vairs mēs netiksim sasaukti uz sapulci. Bet, pat ja visi pārējie Visu Arodu Džeki ir pagalam, es taču joprojām esmu! Es varu radīt jaunu brālību, vēl varenāku nekā iepriekšējā!

VARA, atbalsoja Slīrs.

-    Tas ir vienkārši lieliski, vīrs Džeks turpināja. Paskat tik! Mēs atrodamies vietā, ko manas brālības biedri bija meklējuši tūkstošiem gadu, un te ir viss, kas vajadzīgs ceremonijai. Gribas ticēt Liktenim, vai ne? Vai arī visu Džeku lūgšanām, lai brālības pagri­muma brīdī mums tiktu dota šī lieliskā iespēja.

Nevs juta, kā Slīrs ieklausās Džeka vārdos, un ma­nīja, ka kambarī mostas dīvaina necilvēciska sa­jūsma.

Vīrs Džeks sacīja: Tagad es izstiepšu roku, puika. Skārlet, es joprojām turu nazi tev pie rīkles, tāpēc nemaz nedomā bēgt, kad tevi palaidīšu vaļā. Puika, tu ieliksi biķeri, nazi un saktu man rokā.

SLĪRA DĀRGUMI, čukstēja balss. TIE VIENMĒR ATGRIEŽAS. MĒS TOS SARGĀJAM SAIMNIE­KAM.

Nevs noliecās, paņēma priekšmetus no altāra un ielika Džeka cimdotajā rokā. Vīrietis pasmīnēja.

-   Skārlet, tagad es laidīšu tevi vaļā. Kad vairs neju­tīsi pie rīkles nazi, tev jānoguļas uz vēdera zemē un jāsaliek rokas aiz galvas. Ja kaut vai pakustēsies, tu mirsi briesmīgā nāvē. Vai saprati?

Meitene norīstījās. Viņas mute bija galīgi izkaltusi. Skārleta spēra vienu drebošu soli uz priekšu. Labā roka, ko vīrs Džeks visu laiku bija turējis viņai aiz muguras, bija notirpusi nejūtīga, un plecu durstīja sāpju adatiņas. Meitene apgūlās un nolika vaigu uz cietās zemes.

Mēs esam pagalam, viņa nodomāja, bet vairs nejuta nekādas emocijas. It kā viņa raudzītos no malas uz notikumiem, kas atgadās ar citiem cilvēkiem, it kā viņa piedalītos kādā sirreālā spēlē ar nosaukumu Slepkavība Tumsā. Viņa dzirdēja, kā Džeks sagrābj Nevu.

Neva balss sacīja: Ļauj viņai iet.

Vīra Džeka balss atbildēja: Ja tu darīsi visu, ko likšu, es viņu nenogalināšu. Es neko sliktu viņai neda­rīšu.

-    Neticu! Viņa taču var tevi identificēt!

-    Nē, vīrieša balss kļuva arvien pārliecinošāka, nevar. Tad viņš sacīja: Pagājuši desmit tūkstoši gadu, bet nazis joprojām ir ass. Viņa balsī skanēja apbrīna. Puika, nometies ceļos uz altāra akmens. Rokas aiz muguras. Ej!

PAGĀJIS TIK ILGS LAIKS, sacīja Slīrs, bet Skār­leta dzirdēja tikai šņākoņu, it kā pa telpu šļūktu milzu kamoli.

Vīrs Džeks dzirdēja visu. Vai gribi uzzināt savu vārdu, zēn, pirms es izleju tavas asinis uz šī akmens altāra? viņš jautāja.

Nevs juta pie kakla auksto nazi. Un tobrīd viņš saprata. Šķita, ka laiks rit lēnāk. Viss noskaidrojās. Es zinu savu vārdu, viņš teica. Mani sauc Neviens Ouvens. Es esmu Neviens. Uz altāra akmens to pateikt bija pavisam vienkārši.

-    Slīr, zēns teica, vai tu joprojām vēlies sev saimnieku?

SLĪRS SARGĀ DĀRGUMUS, LĪDZ IERADĪSIES SAIMNIEKS.

-   Vai tad tu beidzot neesi atradis saimnieku, kuru tik ilgi gaidīji? Nevs jautāja.