Kapsētas grāmata

-   Protams, ne, zēns atcirta. Šīs ir manas mājas! Es taču negribu, lai viņi te paliek uz mūžīgiem lai­kiem! Viņš palūkojās uz meiteni un mierinoši sacīja:

-   Klau, viss ir kārtībā. Es tiku ar viņiem galā.

Skārleta atkāpās no zēna un sacīja: Tu nemaz neesi cilvēks. Cilvēki tā neuzvedas. Tu esi tikpat slikts kā viņš. Tu esi briesmonis!

Nevs juta, kā asinis aizplūst no sejas. Pēc visa, kas šonakt bija noticis, pēc visa, ko viņš bija pārdzīvojis, šis bija pats smagākais trieciens. Nē, viņš iebilda.

-   Tā nav…

Skārleta atkāpās vēl tālāk.

Viņa spēra vienu soli, tad nākamo un jau gata­vojās bēgt, pagriezties un skriet prom, lai tiktu ārā no mēness apspīdētās kapsētas, kad viņu aiz rokas satvēra melnā samtā tērpies garš vīrs, kurš sacīja:

-    Tu esi netaisna pret Nevu. Tomēr neapšaubāmi tu justos laimīgāka, ja neko no piedzīvotā neatcerētos. Tagad mēs abi dosimies pastaigā un pārrunāsim to, kas ar tevi noticis pēdējo dienu laikā, ko tev vaja­dzētu atcerēties, bet ko būtu labāk aizmirst.

-     Sailas, Nevs ierunājās. Tu nedrīkstil Tu

nedrīksti likt viņai mani aizmirst.

-    Tā būs drošāk, Sailass paskaidroja. Ja ne mums, tad viņai noteikti.

-  Vai tad man te nav nekādas teikšanas? Skārleta ierunājās.

Sailass neko neteica. Nevs spēra soli tuvāk meite­nei. Paklau, tas ir beidzies, viņš teica. Es zinu, ka bija smagi. Bet mēs to paveicām! Tu un es. Mēs viņus uzveicām!

Meitene pašūpoja galvu, it kā noliedzot visu, ko bija redzējusi, visu, ko bija piedzīvojusi.

Skārleta palūkojās uz Sailasu un sacīja: Es gribu mājās. Lūdzu…

Sailass pamāja. Viņš kopā ar meiteni devās lejup pa taku, kas veda ārā no kapsētas. Nevs noskatījās, kā Skārleta aiziet, cerot, ka viņa apstāsies un palūkosies atpakaļ, pasmaidīs vai vienkārši paskatīsies uz viņu bez bailēm. Bet Skārleta neatskatījās. Viņa vienkārši devās prom.

Nevs iegāja atpakaļ mauzolejā. Zēnam bija kaut kas jādara, lai aizgainītu domas, tāpēc viņš cēla augšā nogāztos zārkus, aizslaucīja gružus un salika zārkos kaulus, bet tad ar sarūgtinājumu atklāja, ka neviens no daudzajiem Frobišeriem, Frobīšēriem vai Petiferiem nebija pagodinājis viņu ar savu klātbūtni, lai pārliecinātos, vai kauli tiek salikti pareizajos zārkos.

Vīrietis aizveda Skārletu mājās. Vēlāk meitenes māte nespēja īsti atcerēties, ko bija teicis svešinieks, viņa tikai ar nožēlu apzinājās, ka jaukais Džeks Frosts bijis spiests nekavējoties pamest pilsētu.

Svešais vīrietis sēdēja virtuvē un runāja ar māti un meitu par viņu dzīvi un sapņiem, un sarunas noslē­gumā Skārletas māte nez kāpēc izlēma, ka viņām vaja­dzētu atgriezties Glāzgovā. Skārleta bija ļoti laimīga, ka atkal būs kopā ar tēvu un satiks vecos draugus.

Sailass atstāja māti un meitu virtuvē runājam par nākotnes plāniem, par pārcelšanos atpakaļ uz Sko­tiju, turklāt Nūna apsolīja Skārletai nopirkt mobilo telefonu. Viņas bija gandrīz aizmirsušas par Sailasa apciemojumu, un tieši to viņš bija vēlējies.

Sailass atgriezās kapsētā un atrada Nevu sēžam amfiteātrī pie obeliska. Zēna seja bija neizteiks­mīga.

-    Kā viņa jūtas?

-   Es paņēmu viņas atmiņas, Sailass paskaidroja. Viņas atgriezīsies Glāzgovā. Meitenei tur ir draugi.

-    Kā tu varēji likt viņai aizmirst mani?

-    Cilvēki vēlas aizmirst neiespējamo, Sailass sacīja. Tas viņu pasauli padara drošāku.

-   Man viņa patika, Nevs teica.

-   Man žēl, ka viss tā beidzās.

Nevs mēģināja pasmaidīt, bet nespēja atrast sevī smaidu. Tie cilvēki… viņi runāja par nepatikšanām Krakovā, Melburnā un Vankūverā. To visu sarīkoji tu, vai ne?

-    Es nebiju viens, Sailass sacīja.

-   Tu biji kopā ar Lupesku jaunkundzi? Nevs jau­tāja. Tad, ievērojis aizbildņa sejas izteiksmi, viņš aši pavaicāja: Vai ar viņu viss kārtībā?

Sailass pašūpoja galvu, un viņa sejā atspoguļojās briesmīgas sāpes, kuras Nevs nespēja izturēt. Viņa varonīgi cīnījās. Viņa cīnījās par tevi, Nev.

-    Slīrs savāca vīru Džeku, zēns teica. Vēl trīs no viņiem iekrita gūlu vārtos. Viens savainots, bet joprojām dzīvs guļ Karstēra kapā.

-   Viņš ir pēdējais, Sailass teica. Man jāparunā ar viņu pirms saullēkta.

Pār kapsētu pūta ledaini auksts vējš, bet ne vīrie­tis, ne zēns nelikās to manām.

-   Viņa baidījās no manis, Nevs beidzot teica. -Jā.

-   Kāpēc? Es izglābu viņai dzīvību! Es neesmu slikts. Es esmu tāds pats kā viņa. Arī es esmu dzīvs. Tad viņš pajautāja: Kā gāja bojā Lupesku jaunkundze?

-   Varonīgi, Sailass sacīja, kaujā. Viņa gāja bojā, aizstāvot citus.

Nevs aizžņaugtā balsī teica: Tu būtu varējis atvest viņu šurp. Apglabāt mūsu kapsētā. Tad es varētu ar viņu parunāt.

-    Tas nebija iespējams, Sailass atbildēja.

Nevs juta, kā acīs sakāpj asaras. Viņa mani sauca par Nimeni, zēns nočukstēja. Neviens mani nekad tā vairs nesauks.

-   Varbūt iesim un nopirksim tev kaut ko ēdamu? Sailass ierosināja.

-    Mēs? Tu gribi, lai es eju kopā ar tevi? Ārā no kapsētas?

-   Neviens vairs nevēlas tevi nogalināt. Vismaz ne šobrīd. Viņi daudz ko vairs neuzdrošināsies darīt. Tāpēc jā, tu vari nākt kopā ar mani. Ko tu gribētu vakariņās?